Mūsdienu globalizācijas apstākļos arvien vairāk cilvēku izvēlas doties uz citām valstīm. Pakistānieša Zaida Aršada (Zaid Arshad) ceļš uz Latviju sākās caur Angliju, kur viņš iepazinās ar studenti no Rēzeknes novada Pušas, apprecējās un nodibināja ģimeni. Tā kā šobrīd Zaids strādā Anglijā un pie ģimenes atbrauc laiku pa laikam, par sarunas vietu izvēlamies Skype. Runājam par to, ar kādām grūtībām pakistānietim nākas sastapties, integrējoties Latvijas sabiedrībā.
Kāda ir jūsu saikne ar Latviju un cik sen?
Mana sieva ir mana saikne ar Latviju, t.i., no 2012. gada vidus, kad abi iepazināmies. Satikāmies Anglijā, tur arī apprecējāmies. Tagad mūs visus kopā apvieno arī dēls Aidans. Pirmo reizi apciemoju Latviju 2013. gada vasarā, bet pastāvīgi šeit dzīvojam apmēram divus gadus. Latvija no Pakistānas ļoti atšķiras, bet nav tik traki. Patīk Latvijas daba.
Ar kādām lingvistiskajām barjerām jums nākas saskarties, dzīvojot Latvijā?
Protams, ka valoda ir vislielākā problēma, jo diemžēl man vēl nav sanācis apgūt latviešu valodu, bet angļu valoda daudziem te ir sveša. Tagad pārvācāmies uz dzīvošanu Rīgā, jo tur ir daudz komfortablāk. Vislielākās grūtības valodas ziņā man sagādāja iepazīšanās ar radiem, sievas ģimeni, kuri dzīvo laukos Pušā. Viņi angļu valodu nezin nemaz. Savukārt Rīgā gan var teikt, ka gandrīz visi runā angliski. Tomēr pats galvenais ir pašam būt pretimnākošam pret apkārtējiem, un tad jau var saprast viens otru arī bez valodas zināšanām.
Cik nepārvaramas ir šīs kultūras u.c. barjeras, ar kurām nākas saskarties?
Nav tik traki, jo 10 gadus biju nodzīvojis Anglijā un jau biju pieradis pie eiropeiskā dzīvesveida un cilvēku uzskatiem. Anglija, piemēram, ir ļoti pielāgota un sen jau ir gatava citu tautību un reliģiju iebraucējiem. Latvijai vēl mazliet jānogaida, vēl cilvēki atskatās, kad garām paiet ārzemnieki. Kad pirmo reizi atbraucu uz Pušu, daudzi cilvēki jautāja manai sievai, kā viņa var dzīvot ar musulmani, jo viņu ģimenēs sievietei taču nav teikšanas! Bet, kā jau arī teicu iepriekš, pārvācoties uz Rīgu, jutu lielu atšķirību starp dzīvošanu Latgalē un šeit. Rīgā ir pat lūgšanu nams, mošeja, kur musulmaņu ticīgie var lūgties, šeit var atrast, kur paēst nacionālo virtuvi.
Ar kādām uztveres barjerām jums nākas saskarties?
Protams, tādu ir daudz, nevarētu beigt tās uzskaitīt. Bet tas ir normāli, ka visi neesam vienādi. Mēs par to tik ļoti neuztraucamies, mums ir svarīgi, lai sakrīt uzskati mūsu ģimenē. To, kas notiek ārpusē, tu nevari kontrolēt.
Mēs katrs ticam savām noteiktām lietām, uzskatiem un būtu bezjēdzīgi censties sasniegt kaut kādu taisnīgumu, katram ir tiesības dzīvot pēc saviem dzīves uzskatiem. Man ir tiesības būt musulmanim arī Latvijā, ievērot tradīcijas. Mana ģimene ir mana vērtība.
Ar kādiem pārpratumiem jums ir nācies saskarties Latvijā?
Protams, ir bijušas daudzas situācijas, bet mana pozitīvā attieksme palīdz ar to tikt galā. Es, piemēram, neēdu cūkgaļu, ko daudzi vēl joprojām nesaprot, kāpēc. Cilvēkam jau pēc dabas ir raksturīgi uzdot jautājumu, uz kuru viņš gaida noteiktu, viņam tīkamu atbildi.
Vai ir lietas, kuras, jūsuprāt, Latvijas iedzīvotājs negrib vai nevēlas pieņemt saskarsmē ar jums?
Pagaidām ir grūti pateikt, vēl nav pagājis tik liels laiks, dzīvojot šeit. Lielākā problēma jau ir tāda, ka cilvēki pārāk daudz tic visam, ko stāsta masu medijos, kur tikai daļa no patiesības. Izdzirdot to, ka es esmu no Pakistānas, var novērot dažādu reakciju. Jā, tā lielākoties ir negatīva, bet nevar un nevajag taču visiem izpatikt.
Vai ir vēl kādas problēmas, barjeras, ka jums traucē integrēties Latvijas sabiedrībā?
Ir jāsaprot, ka bez problēmām nekad neiztikt, jābūt vienmēr gatavam tās risināt.
Kādi ir jūsu nākotnes plāni Latvijā?
Ar darbu šeit ir grūti. Domāju joprojām strādāt Anglijā, lai uzturētu ģimeni. Ceru, ka ar laiku tas mainīsies.
Ar Zaidu Aršadu sarunājās Mārīte Šadurska
0
0
0
