Ievērojamākās vēsturiskās personības, kas nākušas no Rēzeknes novada
Gustavs Manteifelis (1832 — 1916), vēsturnieks, grāmatu izdevējs, etnogrāfs, mecenāts, garīgo dziesmu melodiju autors, dzimis Dricānu muižā. Bibliogrāfi fiksējuši 353 Manteifeļa darbus par Latgales un Livonijas vēsturi, etnogrāfiju, ģeogrāfiju u.c.. No 1861.g. līdz 1870.g. G. Manteifelis sagatavoja desmit kalendāru „Inflantu zemes Laika gruomota aba kalenders” laidienus, iedibinot stipru latgalisko kalendāru tradīciju, taču šo darbu pārtrauc latīņu drukas aizliegums. Sagatavojis krāšņi ilustrētu izdevumu par Latgales baznīcām „Terra Mariana”, ko 1888.g. pasniedza kā dāvanu Romas pāvestam. Pirmais sāka vākt un publicēt latgaliešu tautas dziesmas. Apbedīts Dricānu baznīcas dārzā.
Andrivs Jūrdžs (1845 — 1925). Zaļmuižas, (tagadējā Nautrēnu) pagasta Kuorklinīku zemnieks, ievērojamākais Latgales rokraksta grāmatniecības pārstāvis. Pašmācības ceļā iemācās lasīt un rakstīt, apgūst krievu, poļu, latīņu valodu. Latīņu drukas aizlieguma laikā ar roku sarakstījis vairāk kā 20 biezu sējumu, no kuriem lielākā daļa gājuši bojā ugunsgrēkā, saglabājušās grāmatas glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Rakstījis arī dzeju, aforismus, reliģiskas esejas, vācis tautas dziesmas un sakāmvārdus. Atdusas Nautrēnu pagasta Desetnīku kapos.
Pīters Miglinīks (1850 —1883), dzejnieks, pirmais tautas tiesību aizstāvis. Dzimis Zaļmuižas pagasta Miglinīku ciemā. Ar barona Rozenšilda Paulina palīdzību beidz Rēzeknes apriņķa skolu. Cara valdības īstenotās pārkrievošanas politikas dēļ nevar strādāt par skolotāju, taču neatsakās ne no savas tautības, ne no katoļticības. Kalpojot par muižas rakstvedi Viļakā, Makašānos, Zaļmuižā dedzīgi aizstāv zemnieku tiesības, raksta dzeju, dziesmas, kas kļūst ļoti populāras tautā. Vēl nebijušā tiesas prāvā pret baronu Paulinu Rozenšildu P.Miglinīks uzstājas kā zemnieku aizstāvis un uzvar. Apmelots muižas rijas dedzināšanā, 11 mēnešus ieslodzīts Ludzas cietumā, kur saslimst ar tuberkulozi un mirst 33 gadu vecumā. Atdusas Nautrēnu pagasta Desetnīku kapsētā.
Francis Trasuns (1864— 1926). Ievērojamākais Latgales politiķis, katoļu garīdznieks, sabiedrisks darbinieks, literāts. Dzimis Sakstagala pagasta Kolnasātā. Pamatizglītību ieguvis Jelgavā, mācījies Pēterburgas Katoļu garīgajā seminārā, tad Katoļu garīgajā akadēmijā. 20. gs. sākumā dzīvoja un strādāja Pēterburgā, kur aktīvi veicināja latgaliešu nacionālo atmodu un drukas aizlieguma atcelšanu. F. Trasuns bija viens no galvenajiem Latgales latviešu kongresa Rēzeknē 1917. gadā organizētājiem un Latvijas neatkarības idejas atbalstītājiem, Latvijas Satversmes sapulces loceklis un 1. un 2. Saeimas deputāts. Nodibināja un vadīja žurnālu “Zemnīka draugs” (1920) un laikrakstu “Zemnīka Bolss” (1924-1926). Dažādu politisku nesaskaņu un intrigu dēļ F. Trasuns, kaut arī bija populārs tautā un daudz darīja baznīcas labā, 1926. gadā tika izslēgts no Katoļu Baznīcas. Tajā pašā gadā viņš mirst no sirdstriekas un tiek apbedīts Rēzeknes Brāļu kapos. Tikai 1998.gadā Baznīcas klēra kongregācija oficiāli atzina, ka ekskomunika pret F. Trasunu, ko bija panākuši vietējie Baznīcas vīri, nav bijusi taisnīga un Vatikāns atdod priesterim viņa labo vārdu.
Francis Kemps (1876— 1952). Dzimis Makašānu pagasta Sprūževā (tagadējā Griškānu pagastā). Latgales Atmodas darbinieks, viens no Pēterpils Latviešu muzikāliskās biedrības (1903.) dibinātājiem, pirmo Latgales laikrakstu „Zvaigzne” (1902 – 1903) un „Gaisma” (1905 -1906), žurnāla „Austra” (1908.) izdevējs un redaktors. Vēsturisku darbu par Latgales latviešu pagātni „Latgalieši” (1910.) un „Latgales likteņi” (1938.) autors. Pirmais Rēzeknes pilsētas galva Latvijas brīvvalsts laikā, Satversmes sapulces un Saeimas deputāts, satiksmes ministra biedrs (1928 —1931). 1949.g. deportēts uz Sibīriju, miris Tomskas apgabalā, 1991. gadā pārapbedīts dzimtenē, Zvirgzdenes kapos.
Monsinjors Nikodems Rancāns (1870—1933). Kaut arī dzimis tagadējā Kārsavas novada Mežvidu pagastā, taču pēc tēva nāves ģimene pārceļas uz Zaļmuižas pagastu, Nikodema mātes Annas Rancānes (dzim. Migliniece) dzimteni. Garīdznieks, literāts, pedagogs, viens no ievērojamākajiem Latgales Atmodas darbiniekiem gan 20. gs. sākumā Pēterpilī, gan Latgalē. 1906.g. izdod vienu no pirmajām latgaliešu avīzēm „Sākla”. Strādādams Rēzeknē par dekānu, N. Rancāns 1907.g. izveido draudzes skolu, kurā Rēzeknes apriņķa bērni pirmoreiz var mācīties latviešu valodā. Rēzeknes Tirdzniecības skolas (1907), Greiškānu zemkopības skolas (1910) dibinātājs, Rēzeknes Valsts Skolotāju institūta direktors (1929—1933). Vairāk kā divdesmit laicīga un garīga satura grāmatu, mācību līdzekļu un tulkojumu autors. Atdusas Rēzeknē, Miera ielas kapos.
Valerija Seile (1891— 1970). Ievērojama Latgales izglītības darbiniece, bibliogrāfe, zinātniece. Dzimusi Makašānu pagasta Seiļu sādžā (tagad – Audriņu pagasts). Pirmā sieviete Latgalē, kas ieguvusi akadēmisko izglītību. Strādājusi par skolotāju Rēzeknē, bijusi Rēzeknes apriņķa tautskolu inspektore, Latvijas Tautas padomes un Satversmes sapulces locekle, 1922.g. arī izglītības ministra biedre Latvijas valdībā. Septiņpadsmit gadus bijusi Daugavpils Valsts skolotāju institūta direktore. Vienīgā sieviete, kas piedalījusies vēsturiskā Latgales apvienošanas kongresa organizēšanā. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni, 1940.gadā saņēmusi Tēvzemes balvu. Apbedīta Daugavpils katoļu kapos.
Bīskaps Jāzeps Rancāns (1886 —1969). Dzimis Nautrēnu pagasta Livzeniekos. Pirmās Latgales Atmodas darbinieks Pēterpilī un Latgalē, Latgales Pagaidu Zemes padomes, Tautas padomes, Satversmes sapulces loceklis, visu Latvijas Saeimu deputāts, Saeimas priekšsēdētāja biedrs līdz 1940.gadam. 1944. gada 9. septembrī, Gestapo spiests, kopā ar citiem Latvijas bīskapiem devies trimdā. Arī dzīvodams Vācijā un ASV, aizstāvējis latviešu tautas tiesības, informējis par okupētās Latvijas likteni, apmeklējot prominentus Eiropas Baznīcas vadītājus, valstsvīrus, sabiedroto okupācijas armiju virspavēlniecības. Apbalvots ar otrās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Miris ASV, 1991.g. pārapbedīts Aglonas bazilikas kriptā.
ns Rupainis (1906 — 1976), rakstnieks. Dzimis Bērzgales (tagad — Lendžu) pagasta Pūrisku ciemā. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā strādājis par skolotāju, kordiriģentu, režisoru. Otrā Pasaules kara beigās devies trimdā, dzīvojis ASV. Uzrakstījis līdz šim nozīmīgākos un apjomīgākos prozas darbus par Latgales vēsturi — „Baltie tēvi I — II” (1936 — 1937), „Māra mostas I — III” (1951 — 1956), „Tauta gryb dzeivōt” (1953), pētījumu par senvalodu izcelsmi „Arheolingvistika” (1967). Miris ASV, pelnu urna pārapbedīta Bērzgales kapos.
Boļeslavs Brežgo (1887 – 1957). Dzimis Dricānu pagasta Aizupīšūs. Izcilākais Latgales vēsturnieks, pirmais profesionālais latviešu vēsturnieks Latgalē. Beidzis Maskavas Arheoloģijas institūtu, kur ieguvis profesora grādu. Vairāku nozīmīgu vēsturisku pētījumu par Latgali autors. Par grāmatu „Latgales zemnieki 1772. – 1861. g.” Briseles universitāte viņam piešķīra vēstures zinātņu doktora grādu. Tas ir pirmais pētījums par Latgales zemniecības vēsturi, kas savu nozīmību nav zaudējis arī šodien. Atdusas Rīgā, I Meža kapos.
Vladislavs Lōcis (1912 —1984). Rakstnieks, ievērojamākais latgaliešu grāmatu izdevējs. Dzimis Dricānu pagasta Lōču ciemā. 1939.g. nodibināja izdevniecību Daugavpilī, kur tika izdoti spožākie latgaliešu literatūras darbi. 1944.gadā devās trimdā uz Vāciju, kur izdevēja darbu turpināja, līdz pat mūža galam vadot Latgaļu izdevniecību. Nozīmīgākie izdevumi rakstu krājumi: „Olūts”, „Tāvu zemes kalendārs”, laikraksts „Latgola”, „Latgolas bolss”, žurnāls „Dzeive”. Pārapbedīts Pilcenes kapos.
Jānis Klīdzējs (1914—2000), rakstnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, Latvijas Zinātņu Akadēmijas goda loceklis. Dzimis Viļānu pagasta Kurpniekos (tagad Rikavas pagasts). Vairāk kā 20 grāmatu — romānu, stāstu, noveļu krājumu autors, no tām populārākās — „Jaunieši”, „Gōjputnu dzīsme”, „Sniegi”, „Dāvātās dvēseles”, u.c. Pēc romāna „Cilvēka bērns” uzņemta pirmā filma latgaliešu valodā „Cylvāka bārns” (režisors Jānis Streičs), mākslas filma tapusi arī pēc romāna “Sniegi” motīviem. Miris Kalifornijā, ASV, apbedīts Kantinieku kapsētā.
Jānis Gleizds (1924 — 2010) Fotomākslinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, EFIAP, fotokluba „Rīga” ilggadējs dalībnieks. Dzimis Rēzeknes aprinķa Makašānu (tagad – Ilzeskalna) pagasta Vecgailumos. Ar fotogrāfiju nodarbojās kopš 1951. gada. Kaut arī agrā jaunībā nelaimes gadījumā zaudējis abas rokas, viņš sasniedza izcilus panākumus fotomākslā, piedaloties daudzās izstādēs Latvijā un ārpus tās. Jānim Gleizdam piešķirti AFIAP (1979) un EFIAP (1988) tituli. Pārsvarā Jānis Gleizds strādāja melnbaltajā fotogrāfijā, meistarīgi izmantojot sarežģīto izohēlijas tehniku. Iespējams, visplašāk zināmas Jāņa Gleizda sieviešu aktu fotogrāfijas, tomēr viņš darbojies arī citos žanros – ainavā, klusajā dabā, portretu fotogrāfijā.
Staņislavs Kambala (1893 – 1941). Sabiedrisks darbinieks. Dzimis Rēzeknes apriņķa Kuļņevas pagasta Stapuļu sādžā (tagad – Lendžu pagasts). Piedalījies Latviešu Pagaidu nacionālās padomes organizēšanā. Kā vienīgais Latgales pārstāvis piedalījies Latvijas Republikas proklamēšanas svinīgajā aktā 1918. gada 18. novembrī. Bijis Tautas padomes sekretāra biedrs. 1919. Gada oktobrī kā Tautas padomes pārstāvis J. Zālīša, vēlāk Z. Meierovica vadītās Latvijas delegācijas sastāvā nosūtīts uz Poliju un Lietuvu palīdzības meklējumos cīņai pret Bermonta karaspēku. No 1920. Gada maija Satversmes sapulces loceklis, Satversmes sapulces II viceprezidents. Piedalījies Latgales Zemnieku partijas dibināšanā. Izveidojis un līdz 1920. Gadam vadījis laikrakstu “Latgalīts”. No 1923. Gada Latvijas Bankas padomes loceklis. 1925—1926. – Latgales Akciju bankas rīkotājdirektors, Latvijas Bankas valdes loceklis. Vēlāk saimniecisks darbinieks, Litenes dzirnavu īpašnieks. Līdztekus sabiedriskajai un politiskajai darbībai Staņislavs Kambala bijis aktīvs publicists, publicējies arī ar pseidonīmu Bute. Darbojās arī kā lingvists – 1918. gadā iznāca viņa darbs „Atskats par latgaliešu pareizrakstības apspriedi”, 1921. un 1922. gadā — „Latvīšu volūdas gramatika latgalim”. Par saviem nopelniem viņš saņēmis Latvijas Triju Zvaigžņu IV šķiras ordeni. Miris 1941. gada decembrī Rīgā. Apglabāts Rīgas svētā Miķeļa kapos.
