Organizācijas “Daugavas vanagi” centrālās valdes priekšsēdis Gunārs Spodris Latvijā dzīvo tikai kopš 2008. gada. Otrā pasaules kara beigās, 1944. gadā, kad Gunāram bija pieci gadi, viņa ģimene devās bēgļu gaitās – sākumā uz Vāciju, bet 1947. gadā apmetās uz dzīvi Anglijā. Precības ar latvieti Viktoriju Gunāru atveda atpakaļ uz dzimteni, no 2009. gada sākuma viņš dzīvo Rēzeknes novada, Lendžu pagastā.
“Katrā vidē ir grūti līdz galam iejusties, tātad jāveido pašam sava vide. Uzskatu, ka manos gados integrēties Latvijā nebija grūti, jo es jau vairāk pieturos pie sava pasaules redzējuma. Bet ir lietas, ko grūti saprast un pieņemt,” – saka Gunārs Spodris.
Vai ir kaut kas palicis atmiņā no bērnības Latvijā?
Tad mēs dzīvojām Saukas pagastā. Bet dzimis es esmu Rīgā. Ir palicis daudz atmiņu no tā laika – bānītis, stacija un sarkanie meža brāļi. Vēl atceros, ka vienu ziemu apkārt mājai klīda vilku bari, to acis tumsā ļoti spīdēja un bija baisi. Tas bija kara laiks, bet nekādas briesmas no tā laika neatceros.
Vai esot svešumā, jums vecāki kaut ko stāstīja par Latviju? Vai ģimenē runājāt latviski?
Runājām latviski un māte daudz stāstīja par Rīgu un saviem radiem. Tēvs bija klusas dabas – negribēja neko stāstīt un iedziļināties. Tēvs dienēja aizsargos no 1918. – 1920. gadam. Viņš ar šausmām atcerējās ebreju izvešanu un bojāeju Rīgā.
Kā bija, kad atbraucāt uz Latviju pēc tik ilga prombūtnes laika? Kādas bija izjūtas, emocijas?
Tas bija 1990. gada septembris, vēl padomju laiks, bet jau viss liecināja par brīvības tuvumu. Lai brauktu šurp bija jāsakārto daudz dokumenti, bet jau esot šeit, atcēla vīzas. Braucu kopā ar savu meitu – apskatīties Latviju.
Mēs bijām vesela grupa, kas ieradās Latvijā, bet apskates objektus izvēlējāmies paši. Bijām Jēkabpilī, Jūrmalā, Siguldā, Saukā u.c. Tajā laikā lidojām caur Maskavu uz Rīgu, bija tāls ceļš jāveic, lai nokļūtu šeit.
Ierodoties Latvijā bija dalītas jūtas – it kā esi mājās, bet viss svešs un nezināms.
Vai arī dzīvojot svešumā sekojāt līdzi tam, kas notika Latvijā?
Sekoju trimdas presē un arī angļu presē visām ziņām par Latviju. Bet bija cenzūra un daudz kas tika slēpts. Uz Angliju brauca mākslinieku grupas no Latvijas, kas ceļoja pa Angliju, tikāmies ar šiem cilvēkiem un uzzinājām, kas notiek Latvijā. Ar vēstulēm uzturēju sakarus ar brālēnu no Latvijas, bet bija cenzūra un par daudz ko nevarēja rakstīt.
Atgriežoties Latvijā, vai nebija grūti iejusties šajā vidē, kas tik ļoti atšķiras no dzīves Anglijā?
2008. gada martā Londonā apprecējos ar Viktoriju un pārcēlāmies uz dzīvi Rīgā – Vecmīlgrāvī, kur Viktorijai ir dzīvoklis. Lendžu pagastā dzīvojam kopš 2009. gada sākuma.
Katrā vidē ir grūti līdz galam iejusties, tātad jāveido pašam sava vide. Uzskatu, ka manos gados integrēties Latvijā nebija grūti, jo es jau vairāk pieturos pie sava pasaules redzējuma. Bet ir lietas, ko grūti saprast un pieņemt.
Latvieši domā, ka Anglijā viss ir sakārtots, bet tā nav. Visur ir savas problēmas. Man Latgalē ļoti patīk, šeit ir skaisti.
Kas visvairāk atšķiras pie mums, no tā kā ir Anglijā? Kas ir sliktāk un kas ir labāk?
Anglijā ir daudzas lietas vairāk sakārtotas jau pēc Otrā pasaules kara – medicīna, nekustamie īpašumi u.c. Latvijā īpašumi ir daudz lētāki.
Latvieši daudz gaida no valsts, bet ir pašiem jāvirzās uz priekšu. Latvijā ir sarežģīta birokrātija, kas daudzas lietas dara sarežģītas.
Jūs nesen tikāt ievēlēts par organizācijas “Daugavas vanagi” priekšsēdi. Kā tas notika?
Visā pasaulē ir četri tūkstoši organizācijas “Daugavas vanagi” biedru- ASV, Kanādā, Latvijā, Austrālijā un Vācijā. Notika balsošana un es tiku ievēlēts par priekšsēdi. Mūsu organizācija atbalsta daudzbērnu ģimenes, leģionārus, audžuģimenes un projektus. Tā nodarbojas ar labdarību.
Kā atšķiras cilvēki Anglijā no cilvēkiem Latvijā?
Anglijā kaimiņi interesējas un izpalīdz cits citam. Te vairāk neuzticas, turas savrup. Bet Latvijā jūtos drošāk.
Vai jums patīk dzīvot Latvijā?
Patīk gan, jūtos šeit labi. Protams, dzīvi ietekmē Anglijā iegūtās īpašības un domāšanas veids. Latvijā esmu anglis, bet Anglijā latvietis!
Ar Gunāru Spodri sarunājās Ilga Gudrika, Lendžu pagasta bibliotekāre
0
0
0
