Lai arī gadi vērpjas kā dzīpari Laika audumā, to ietvertā sāpe un pārdzīvojumi, kas saistās ar traģiskajiem notikumiem 25. martā, kad no iedzīvotāju vidus tika vardarbīgi izrauti un aizvesti svešumā tūkstoši, nenorimst. Ik gadu atkal un atkal jaunajām paaudzēm tiek nodots šis vēstījums par pārinodarījumu, jo viņi būs tie, kas uzglabās to piemiņā un darīs visu, lai nepieļautu atkārtojumu. 24.martā pie piemiņas akmens represētajiem kaunatiešiem pulcējās ne tikai skolēni, bet arī pagasta iedzīvotāji, lai, klausoties skolotājas Staņislavas Inkinas stāstījumu, priestera Haralda Broka teikto, skolnieces Jekaterinas Vincukovas vārdus, godinātu ar atceres brīdi tos, kas izcieta šo grūto pārbaudījumu, un arī tos, kas neatgriezās nekad savās dzimtajās mājās. Noliekot svecītes pie akmens, tika atjaunota tā ikgadējā saikne starp paaudzēm, ko nodrošina kopīgas saknes un kopīgs vēsturiskais vēstījums.
Ināra Paramonova
Foto – Vladimirs Likovs
0
0
0
