Bērzgalē nosvinēta rakstnieka Antona Rupaiņa 110 gadu jubileja

Publicēts 20.09.2016

Svētdien, 18. septembrī, tuvi un tāli Antona Rupaiņa daiļrades cienītāji pulcējās uz rakstnieka Antona Rupaiņa 110 gadu jubileju.

Jubilejas norises sākās pulksten 11.00 ar svēto Misi Bērzgales Svētās Annas Romas katoļu draudzes baznīcā, dievnamā, kur savulaik ir nokristīts 1906. gada 13. septembrī (pēc jaunā stila – 26. septembrī) Bērzgales (tagad – Lendžu pagasta) Pūriskos, kuplā ģimenē pasaulē nākušais puisēns Antons, nākamais rakstnieks. Pēc Mises, kuru celebrēja Bērzgales un Sarkaņu Romas katoļu draudžu prāvests Andrejs Jonāns, svinīgu svētku noskaņu radīja garīgās mūzikas koncerts, kurā piedalījās Bērzgales baznīcas koris (vad. Anna Kozlova, ērģelnieks Vasīlijs Kozlovs), Rēzeknes novada jauniešu vokālā studija “Skonai” Guntras Kuzminas vadībā, kā arī jaunā, daudzsološā soliste Laura Doropoļska un Antona Rupaiņa radinieces Ingūna Lipska un Elga Pokule. Jāatzīmē, ka Antons Rupainis bija ne tikai literāts, bet arī kordiriģents, un arī kuplā Rupaiņu dzimta mantojusi muzikālo talantu un milzīgu dziedāšanas prieku, pasākumu visā norises gaitā ik pa brīdim kuplināja Ingūnas un Elgas dziesmas.

Pēc tam pasākuma dalībnieki pulcējās pie Antona Rupaiņa pieminekļa Bērzgales kapsētā, kur notika piemiņas aizlūgums, bet A. Rupaiņa muzeja vadītāja Olga Pekša aicināja dalīties savās atmiņās un pārdomās par rakstnieku, novadnieku, radinieku, tuvu un dārgu cilvēku. Šī sirsnība bija jūtama gan pensionēto skolotāju Janīnas un Mārtiņa Beļinsku pārdomās, gan rakstnieka brāļameitas Annas Gribustes atmiņās par to laiku, kad Rīgas sv. Miķeļa kapos tika apbedīta no ASV pārvestā urna ar Antona Rupaiņa pīšļiem. Tas notika paslepšus, jo rakstnieka vārdu padomju okupācijas gados nemaz nedrīkstēja pieminēt un arī uz Bērzgali pīšļus nedrīkstēja pārvest. “Mēs pirmoreiz piedalījāmies bērēs, kur tiek apbedīts nevis zārks, bet maza pelnu urna, apvijām to ar ziediem, visi radinieki paturējām uz brīdi rokās, lai atvadītos no Antona.” Sv. Miķeļa kapos tika uzstādīts arī tēlnieka Antona Velikāna darinātais piemineklis, savukārt Atmodas gados, 1991. gadā, bērzgalieši nolēma savu rakstnieku pārvest uz dzimteni, to uzņēmās Ivars Litavnieks, pirmais A. Rupaiņa muzeja vadītājs, ar milzīgu jaunības enerģiju un patriotismu. Pie pieminekļa gūlās krāšņi rudens ziedi un, šķita, ka granītā kaltais rakstnieks ar smaidu nolūkojas uz savu tautu, par kuras pagātni viņš ir rakstījis savos darbos, vienlaikus domādams un rūpēdamies par tās nākotni, jo allaž ir bijis stingri pārliecināts par to, ka “tauta gryb dzeivuot!”.

Pulksten 14.00 Bērzgales kultūras namā visai kupls interesentu pulks noklausījās priekšlasījumus par Antona Rupaiņa daiļradi. Filoloģijas doktore Olga Senkāne iepazīstināja ar savu pētījumu par cilvēku un tautas atveidojumu Rupaiņa romānā “Tauta grib dzeivuot”, savukārt profesore, filoloģijas doktore Ilga Šuplinska atraktīvi stāstīja par jauno datorspēli “Īsapazeisim”, kurā Antons Rupainis ir viens no personāžiem, ar savu pieredzi, iepazīstoties ar Antona Rupaiņa daiļraidi, dalījās Anna Rancāne. Priekšlasījumi mijās ar dziesmām, arī kādreiz tik populāro Rēzeknes skolotāju institūta himnu “Daudz daudz ir ceļu driveņā…”, kam vārdus uzrakstījis Antons Rupainis, mūziku — Nikolajs Vidulejs.

Klātesošos sveica Bērzgales pagasta pārvaldes vadītājs Arvīds Dunskis un Lendžu pagasta pārvaldes vadītājs Voldemārs Deksnis, Bērzgales pagasta folkloras ansamblis un Bērzgales jaunieši ar savu Antona Rupaiņa dzejas lasījumu. Pēc pasākuma visi pulcējās uz dzimšanas dienas torti.

Rakstnieka jubilejas pasākumus rīkoja Bērzgales pagasta pārvalde un Antona Rupaiņa muzejs, kas darbojas kopš 1988. gada. Pašā muzejā gan šobrīd notiek rekonstrukcijas darbi un jaunas ekspozīcijas veidošana. Darbus veic SIA HELDIG (Jānis Brokāns, Valdis Vigups), finansē Rēzeknes novada pašvaldība un Valsts kultūrkapitāla fonds. Savukārt Lendžu pagasta Pūriskos ar Rupaiņa dzimtas, īpaši rakstnieka brāļameitas Genovefas Rupaines gādību un vietējās pašvaldības atbalstu, atjaunota Antona Rupaiņa dzimtā māja un tās apkārtnē izveidots brīnišķīgs rakstnieka dārzs, kas arī varētu kļūt par vienu no tūrisma objektiem Rēzeknes novadā.

Dažas biogrāfiskas ziņas („Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (Rīga, 2003). Antons Rupainis dzimis 1906. gada 13. septembrī Bērzgales (tagad Lendžu) pagasta Pūrisku ciemā trūcīgā zemnieku ģimenē, mācījies skolā, kura atradās tagadējā Lendžu teritorijā, un Bērzgales pamatskolā, kā arī Malnavas lauksaimniecības skolā.

1928. gadā beidzis Rēzeknes skolotāju institūtu, pēc tam studējis Latvijas konservatorijā un apmeklējis E. Feldmaņa un M. Čehova teātra kursus.

No 1028. līdz 1932. gadam strādājis par skolotāju dažādās skolās, vēlāk bijis ierēdnis Rīgā, režisors un atkal skolotājs. Vākdams muzikālo folkloru, A. Rupainis šajā laikā apbraukāja visu Latgali.

Noorganizējis katoļu jaunatnes vispārējos dziesmu svētkus Aglonā 1931. un 1935. gadā un bijis to virsdiriģents. A. Rupainis dibināja un diriģēja jauniešu korus, organizēja teātra trupu Bērzgalē, kā arī pats veiksmīgi darbojās par režisoru un aktieri.

No 1927. gada A. Rupainis latgaliešu periodiskajos izdevumos publicēja dzejoļus, tēlojumus un skices. Pirmā publikācija – raksts „Kai apspīž Latgolas školas” laikrakstā „Latgolas Vōrds” 1922. gadā. Pirmie iespiestie dzejoļi – „Mōkūneits” un „Pēc godim” žurnālā „Zīdūnis” 1927. gadā.

Ļoti nozīmīgs A. Rupaiņa darbs publicēts 1937. gadā žurnālā „Atpūta”, tas ir plašais vēsturiskais romāns „Baltie tēvi”, kura darbība risinās viduslaiku Latgalē, atklājot dominikāņu klostera dibināšanu Aglonā. Kopumā A. Rupainis ļoti daudz rakstīja gan latgaliešu, gan latviešu valodā.

1944. gadā A. Rupainis emigrēja uz Vāciju, bet 50. gados viņa ģimene pārcēlās uz ASV, kur rakstnieks strādāja kādā katoļu māsu klostera skolā Minesotā. Jau pirmajā emigrācijas gadā Rupainis aktīvi un ar panākumiem rakstīja un publicējās periodikā un atsevišķos izdevumos.

Lielākajai daļai A. Rupaiņa darbu ir vēsturiska tematika. Drukas aizlieguma laiks Latgalē attēlots lugā par P. Miglinīku „Kod pirmī gaiļi dzīdōja”, vēlāk šis pats materiāls tika izmantots vēsturisko romānu triloģijā „Māra mostas” un monogrāfijā „Pīters Miglinīks”. Par Latgales atmodas darbinieku gaitām Pēterburgā 20. gadsimta sākumā stāsta romāns „Tauta grib dzeivōt”. Nepabeigts ir palicis vēsturiskais romāns par Latgali 14. gadsimtā – „Rēzeknes rekviems”. 20. gadsimta 30. gadu Latgales ļaužu dzīve atainota garstāstā „Jaunō skūlōtōja” un romānā „Zemes sōļs”.  

Lielu ievērību zinātnieku vidū ir izraisījis A. Rupaiņa pētījums par valodu attīstību –„Arheolingvistika”. Pēdējais A. Rupaiņa darbs, stāstu krājums „Pasaules vējos”, izdots 2000. gadā Rēzeknē, tajā apkopotie stāsti vēsta par rakstnieka dzimto pusi.  

Mūžībā A. Rupainis aizgāja 1976. gada 20. aprīlī Viskonsinā, urna ar viņa pelniem tika apbedīta Miķeļa kapos Rīgā, bet 1991. gadā pārapbedīta Bērzgales kapos.

Antons Rupainis bija dzimis stāstnieks, vēstītājs, teiku un faktu racējs, fantazētājs un šo savu fantāziju tālāk laidējs pasaulē. Viņš bija īsts rakstnieks – tā Rupaini vērtē dzejnieks Andris Vējāns. Šķirstot un pārlapojot pagātnes rakstus, Antons Rupainis krustām šķērsām izstaigāja mūsu tautas vēstures aizaugušās stigas, atstādams mums apjomīgu literāro mantojumu, bet, par visu nozīmīgāk – savu pārliecību, ka “Tauta gryb dzeivuot”, pat vissmagākajos vēsturiskajos apstākļos, kā to optimistiski apliecina Francis Trasuns tāda paša nosaukuma romāna pēdējās rindās: “Ir pīsapiļdējis tys, kō mes seņ gaidejom: tauta sōc mūstīs, tauta gryb dzeivōt. Skaņ dzīsmes, skaņ pīši, skaņ kūkles”.

Anna Rancāne

Autores foto

Fotogalerija

Video no 110 gadu jubilejas pasākuma

Video no 105 gadu jubilejas pasākuma:

Share on Google+0Tweet about this on Twitter0Share on Facebook0