Būt par Ziemassvētku vecīti – tas ir talants, ko nevar nedz iemācīties skolā vai īpašos kursos, nedz arī atrast interneta meklētājā. Ir cilvēki, kuri šim amatam kā radīti. No viņiem staro labestība, viņi nebaidās no bērniem, spēj draudzēties, pārsteigt bērnus un iet rotaļās, nepagurstot stundām ilgi. Arī bērni saprot, ka lielais Santa Klauss, kas dzīvo Lapzemē, nespēj viens pats Ziemassvētku laikā viņus visus apciemot, tāpēc sūta uz visām pusēm savus vietniekus.
Ziemassvētku vecītis – burvju triku meistars
Lūznavas pagasta pārvaldes vadītājs Vladimirs Špeļs Ziemassvētku vecīša lomā iejuties vairāk nekā 50 reizes. Viņš teic, ka tieši pirmais uznāciens sarkanajā kažokā bijis visneaizmirstamākais. Tad aptuveni 27 gadus vecais Vladimirs devās uz Lūznavas bērnudārzu, kur tolaik pirmās zinības apguvuši 90 mazie ķipari. “Gadu no gada eglītes pasākumā bija tā, ka viena vadītāja piesita ar kāju pa grīdu, bet otra tai brīdī ieslēdza lampiņu virtenes eglītē. Man gribējās, lai ir interesantāk. No ķīmijas stundām atcerējos, ka svecītes varēja iedegt bez sērkociņiem, tāpēc devos uz Lūznavas tehnikuma ķīmijas laboratoriju, kur man iedeva baltu pulverīti un šķidrumu. Aizgāju uz bērnudārzu un katrai svecītei uzbēru balto pulverīti, blakus uz plauktiņa noliku stikla trauciņu ar ķīmisko šķidrumu. Līdz ko sākās pasākums, es ar milzīgu dāvanu maisu ienācu zālē un pateicu bērniem, ka man ir burvju nūjiņa, ar kuras palīdzību varēsim iededzināt katru svecīti. Nemanāmi nūjiņu iemērcu trauciņā ar reaģentu, tad pienācu pie eglītes, uzreiz iededzināju vienu, otru, trešo svecīti. Bērni bija tādā sajūsmā! Tad Ziemassvētku vecītis Vladimirs izdalījis dāvanas un pacēlis katru bērnu: “Tas nepavisam nav viegli – pacelt gaisā teju simts bērnus! Vecīša kažoks bija tik silts, ka beigās no manis tecēja pa visām šuvēm. Tomēr biezais kažoks lieti noderēja, kad aukstajās un sniegotajās svētku dienās zirga pajūgā devāmies apsveikt pagasta bērnus viņu mājās.” Ziemassvētku vecītis Vladimirs novēl, lai vecākiem ir paklausīgi bērni, kuriem nav iemesla baidīties no Ziemassvētku vecīša žagariem!”
Ziemassvētku vecītis, kas žagarus visiem nesola
Viens no Ziemassvētku vecīša sūtņiem, kuru ik svētkus nepacietīgi gaida Pušas pagasta bērni, ir Alberts Nipers. Pirmo reizi Salaveča kažoku Alberta kungs uzvilcis pirms vairāk nekā 25 gadiem. Pirmie, pie kuriem devās Ziemassvētku vecītis – Alberts, protams, bija paša bērni, kuri sākumā tēti neatpazinuši, tad nu jau slēgtās Pušas pamatskolas skolēni, vēlāk visi pagasta bērni.
Pats grūtākais Ziemassvētku vecīša darbā esot paciest lielo karstumu. Svētku zāle parasti ir silti sakurināta, gaidītāju karstās dvašas piepildīta, bet kažoks tik silts un biezs! Tikmēr visas dāvanas izdala, vecītim ir mugura slapja un sviedri pār bārdu tek aumaļām. Labi, ka lielajos pasākumos ugunsdzēsēji vairāk neatļauj degt eglē īstās svecītes – vai nav dzirdēts, ka salaveča bārda aizdegas! Albertam, par laimi, nekas tik dramatisks nav pieredzēts.
Alberts Nipers atzīst, ka ir labsirdīgs Ziemassvētku vecītis – žagarus tā bargi nepiesola, tikai pajautā, vai bērni pa gadu ir rātni bijuši. Palīdz arī ja kāds pantiņš sajūk un nedusmojas, ja lielie gudrinieki, gribot vieglāk izsprukt cauri, attrauc: “Salavecim gara bārda, vairāk neteikšu ne vārda!”
Pirmie mazuļi, kuriem svētku dāvanas dalīja Alberts Nipers, nu jau ir izauguši, arī viņš pats ciemos gaida četrus mazbērnus. Ko visvairāk vēlētos no Jaunā gada?
“Man parasti ir viens vēlējums – lai nākamais gads nebūtu sliktāks, nekā aizvadītais!”.
Ziemassvētku vecītis ar odziņu
Rēzeknes novada pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja vietniekam Vilim Deksnim Ziemassvētku vecīša gaitas aizsākušās jau vidusskolas pēdējās klasēs: “Mācoties Bērzgales vidusskolā, kopā ar draugu Aivaru kā Salavecis un Sniegbaltīte gājām pie sākumskolas klašu bērniem. Kopš tā laika gan augstskolā, gan pēc tam, strādājot vairākās skolās, gandrīz vienmēr esmu bijis Ziemassvētku vecītis, ir sanācis to darīt pat piecos pasākumos vienas svētku sezonas laikā, tostarp arī pieaugušo eglītēs.” Kopumā Vilis Deksnis Ziemassvētku vecīša pārvērtības izbaudījis aptuveni simts reizes. Viņš atzīst, ka vissvarīgākais ir katru reizi atrast ko īpašu, kādu odziņu. “Piemēram, tajos gados, kad nebija sniega, slēpju vietā esmu ieradies uz velosipēda. Reiz studiju gados nokrāsojos melns un biju Ziemassvētku vecītis no Āfrikas. Strādājot Naukšēnos, skolas svētku pasākums notika mežā. Ziemassvētku vecītis taču nedrīkstēja atnākt pa to pašu ceļu, pa kuru nāca bērni, tāpēc ar milzīgu dāvanu maisu bridu pa dziļo sniegu kādus divus kilometrus apkārt mežam, lai negaidīti pārsteigtu bērnus, atbrienot no pavisam citas puses.” Savukārt Verēmu pamatskolā, rīkojot Ziemassvētku pasākumus kopā ar skolotājām Ināru un Nelliju, reizēm esot apmainījušies lomām – Vilis bijis Sniegbaltīte, bet kāda no dāmām – Ziemassvētku vecītis. “Bērniem savā starpā ļoti patīk apspriesties un pēc tam pateikt: “Skolotāj, jūs bijāt Ziemassvētku vecītis, mēs zem bārdas redzējām un pēc zābakiem atpazinām.” Es gan parasti smaidīju un neko neatklāju, bet bērni jau ir gudri un saprot, tomēr arī viņiem patīk spēlēt līdzi. Tāpat arī mums, pieaugušajiem, patīk, ja Ziemassvētkos mūs apsveic īsts Ziemassvētku vecītis un tajā brīdī taču nav svarīgi, vai tas ir kolēģis, tētis, kaimiņš vai kāds cits Ziemassvētku vecīša radinieks.”
Ziemassvētku vecītis, kas nebaidās no bērniem
Varētu domāt, ka Ziemassvētku vecītis – tā ir vīrišķīga profesija. Tomēr, izrādās, ka ar vecīša pienākumiem lieliski tiek galā arī sievietes, tā lieku reizi apliecinot, ka sieviete var visu. To ir pierādījusi Silmalas pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Jeļena Dzene.
Kā stāsta Jeļena, šo nodarbi viņa ir mantojusi no mammas, kura savulaik pārģērbusies par Salavecīti un paņēmusi līdzi Sniegavīru – Silmalas kultūras nama vadītāju Natāliju –pa svētkiem braukušas apsveikt draugus un radus. Tas visiem iepaticies un turpmākajos gados apsveicamo loks arvien paplašinājies. Kad Jeļenas mammai pasliktinājusies veselība, vecīša amatu pārņēmusi meita.
Jeļena ar smaidu atzīst, ka viņai piemīt visas Ziemassvētku vecīša īpašības. “Es esmu liela auguma, un, pats galvenais, nebaidos no bērniem. Vīrieši jau nereti baidās no bērniem. Arī bērni, pat paši mazākie, kaut arī neatpazīst mani, tomēr nebaidās, acīmredzot jūt savējo.”
Šogad bērnudārzā gan būšot pavisam jauns Ziemassvētku vecītis – vajagot dot iespēju izpausties jauniem talantiem. Toties svētkos iepriecināt Silmalas ciema iedzīvotājus dosies Jeļena kopā ar savu uzticamo Sniegavīru. Tas ir patiess prieks, kad cilvēki, satiekot uz ielas īstu Ziemassvētku vecīti, sāk smaidīt un jūtas kaut nedaudz laimīgāki.
Jaunajā gadā Jeļena Dzene vēlētos veselību un spēku strādāt savu iemīļoto darbu ar bērniem. Saviem audzēkņiem viņa dāvātu sniegu, jo bērni tik ļoti vēlas izbaudīt ziemas priekus. Savukārt Rēzeknes novadam Jeļena Dzene vēlētu vairāk projektu, lai varētu īstenot tādus lielus un pārdrošus plānus, kāds šajā gadā bija Silmalas PII rekonstrukcija.
Anna Rancāne,
Madara Bērtiņa
0
0
0
