Jau 35. gadu aprīļa nogalē ļaudis no tuviem un tāliem Latvijas novadiem pulcējas Rēzeknes novadā, lai pie podnieku cepļiem sajustu māla rūgteno smaržu, uguns varenību un mākslas bezgalīgumu. Kopš podnieku dienu pirmsākumiem jau izaugusi jauna māla mīcītāju paaudze, kas turpina senču iesākto, Latgalei tik tradicionālo un piederīgo podnieka arodu. Šogad podnieku dienu galvenais ceplis tika kurināts Aivara un Vēsmas Ušpeļu darbnīcā Malny wylky, Maltas pagasta “Dzyndrās”. Kā stāsta Aivara tēvs, nu jau podniecības vecmeistars, Antons Ušpelis, šajā pašā darbnīcā, kur toreiz saimniekoja viņš pats, 1981. gadā notikušas otrās Latgales Podnieku dienas, toreiz vēl sauktas par Keramikas dienām, senā fotogrāfija rāda apkārt ceplim īstu mākslas korifeju plejādi, tostarp mākslas zinātnieku Jāni Pujātu, gleznotāju Gunāru Krolli, keramiķi Eduardu Detlavu. Tradīcija ir saglabājusies, un arī tagad ceļu uz podnieku cepļiem meklē ne tikai tie, kuriem tuva ir tautas māksla, bet arī vēloties pabūt kopā, jo cepļa kurināšana nav tikai un vienīgi mehānisks process, tas ir vesels rituāls, kas papildināts ar citām mākslas norisēm.
Tā arī šogad, piektdienas, 24. aprīļa vakarā, apmeklētājiem pašiem bija iespēja izmēģināt māla trauku lipināšanu ar rokām, zīmēt, apjūsmot Bauskas dāmu dejisko uzdrīkstēšanos, iejusties viduslaikos, iesaistoties vēstures rekonstrukcijas kluba „Kroma kolna bruoliste” priekšnesumos, bet tad, kad pavasara vakara debesis satumsa tumši zaļganas, sastingt apbrīnā, vērojot Gundara Kozlovska veidoto uguns putnu. Protams, netrūka arī gastronomisko izpriecu – vienā katlā uz uguns vārījās „Latgolys golds” babra galis zupa ar grīzinim un diētisko špeku, otrā katlā – sātīga jēra gaļas zupa, divās vietās uz ugunskura milzīgās pannās, lai pietiktu visiem, tika cepti aromātiski blīni.
Savukārt pats saimnieks, Aivars Ušpelis, vairāk bija sastopams pie sava cepļa, kurā šoreiz tika apdedzināti 14 mākslinieku darbi. Cepļa dedzināšana parasti notiek 14 – 20 stundas, un visu šo laiku, sevišķi pēdējās 4 – 6 stundas, saimniekam ir jābūt modram. Visi gaida mirkli, kad liesmu mēles izšaujas caur māla lausku kārtai, kas klāj cepļa augšdaļu. Temperatūra Latgales podnieka ceplī sasniedz līdz pat 980 grādiem Celsija. Kā savā grāmatā raksta mākslas zinātnieks Jānis Pujāts, “Īsts meistars, ar cepuri piesisdams pie cepļa, pēc dzirkstelēm varot noteikt, vai trauki gatavi.” Katrā ziņā, cepļa kurināšana no saimnieka prasa lielu atbildības sajūtu, no tā atkarīgs rezultāts, kādu ieraudzīs tikai nākamajā rītā.
25. aprīļa rīts atnāca pavasarīgi silts, apliecinot Rēzeknes novada pašvaldības kultūras nodaļas vadītājas Ināras Pleikšnes teikto, ka Latvijā pavasaris parasti atnāk līdz ar ar Podnieku dienām. Tika noņemta lausku kārta un trauki no cepļa, ciemiņu rokās apmīļoti un auklēti, tika salikti pagalmā, lai gozējas pavasara saulē un kārdina pircēju acis. To trauku, kas tika nolūkots, podnieka sieva Vēsma Ušpele rūpīgi noslaucīja un ieeļļoja ar eļļas un vaska maisījumu. Podi un bļodas, vāzes un šķīvji priecēja ar formām, krāsām, zīmējumiem, ceplī vietu bija atraduši arī īpašas formas svilpaunieki – ne putniņi, ne zirdziņi, bet spuraini āzīši.
Šoreiz tika izdedzināti divi cepļi – ārā bija vēl viens, mazāks, kuru aprūpēja sievas – Cēsu keramiķe Līga Mergina un Evija Vasilevska. No šī cepļa tika celti ārā ar rokām lipināti trauki, kuru formas nāk no gadu simtiem senas pagātnes, apliecinot podnieku mākslas un tradīciju pārmantojamību.
35. Latgales Podnieku dienas noslēdzās ar grandiozu izstādi atjaunotajā Lūznavas muižā, kuru varēs aplūkot visu vasaru.
Anna Rancāne
Autores foto
0
0
0
