Katrs pagasts, vieta, novads, ir bagāts savām tradīcijām, objektiem, dižiem cilvēkiem, un katra nākošā paaudze ir atbildīga par pagātnes gaismas saglabāšanu un nodošanu nākamības cilvēkiem.
Tā arī Sakstagala pagasta Ciskādos tika izlolota ideja Latvijas simtgades gadā iestādīt ābeļdārzu, lai pēcāk būtu vieta, kur pavasara saulītē priecāties par balto ziedu mākoni, bet rudenī novākt bagātīgo ābolu ražu. Visos laikos ābele -ceļmalā, lauka vidū, dārzā – atgādina par bērnību, mājām, siltu plātsmaizi svētdienas rītā vai zem Ziemassvētku eglītes smaržojošu ābolu grozu, rūpīgi glabātu šim pasākumam.
Ābele ir Dieva koks, tās zarus nedrīkstot lauzt, vīt vainagos, nedrīkstot sist pa stumbru. Ābeli joprojām uzskata par dzīvības koku un ziemas saulgriežos zīlē nākotni. Pie mums vasaras saulgriežos meitas meta ābelē vainagus. Ja uzķērās uz zaļa zara, tad gaidāmas kāzas. Lai būtu laba raža, ziemā jāsakarina “viltotie augļi” – dzijas kamoliņi kā ābolīši, ziemas saulgriežos jāpurina vai jāper ar vīriešu biksēm.
Šo vērtīgo dāvanu Latvijai aicināju iestādīt jauniešus, kas dzimuši simboliskajā 2000.-Millenium gadā. Izmantojot Latvju rakstu zīmes spēcinājām savas ābelītes-tā Saules zīme simbolizē mūžīgu kustību, dzīvības spēku, sargā, nes Dieva svētību. Jumis liek turēties kopā, Māras zīme sargā uguni, māju un auglību, Zalkša zīme nes asu prātu un atjautību.
Paldies jauniešiem un viņu draugiem par piedalīšanos pasākumā, Edgaram, Pjotram, Artūram un pagasta strādniekiem par teritorijas sagatavošanu un Oļģertam Zadvinskim par ābeļu stādiņiem.
Ģimenes centra “Vītoli” vadītāja Diāna Vasiļjeva
0
0
0
