Atmodas un cerību laika sākums. Tā pirms 30 gadiem dēvēja barikādes un dēvē joprojām.
Barikāžu laiks ir vēsturisks apzīmējums 1990. gada 4. maijā atjaunotās Latvijas Republikas aizsardzības pasākumiem, kas tika organizēti Rīgā un citās Latvijas pilsētās no 1991. gada 13. līdz 27. janvārim. Plašākā nozīmē šis apzīmējums var tikt attiecināts uz laika periodu līdz 1991. gada 21. augustam, kad notika pēdējais OMON (no krievu valodas – Iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienība) uzbrukums Jēkaba ielas barikādēm (tā sauktais – augusta pučs).
Aktīvi barikāžu atbalstītāji un dalībnieki bija arī bērzgalieši. Katru gadu janvārī, tiekoties pie ugunskura, klātesošie dalījās atmiņās par šo brīvības atgūšanas laiku. Šogad, atzīmējot barikāžu laika 30. gadadienu, šīs atmiņas tika apkopotas un izdotas informatīvā izdevuma “Bērzgales Ziņas” speciālizdevumā “Barikādēm – 30”.
Piedāvājam spilgtākos atmiņu stāstījumus:
Arvīds Dunskis tolaik bija padomju saimniecības „Bērzgale” galvenais inženieris un organizēja barikāžu dalībnieku nokļūšanu Rīgā:
“Tautas frontes Rēzeknes nodaļa paaicināja mūs piedalīties manifestācijā. Mēs ar sovhoza autobusu (vadītājs Artūrs Gailums) devāmies uz Rīgu, pa ceļam paņemdami dalībniekus Rēzeknē Tautas frontes štābā. Rīgā Krastmalā cilvēku bija jūra, visi saspiesti stāvēja ar sarkanbaltsarkanajiem karogiem un plakātiem par brīvu Latviju rokās. Cilvēkiem bija pacilāts, patriotisks noskaņojums. Visbaisākā jušana bija tad, kad virs mums lidoja armijas helikopteri un kaisīja brīdinājuma skrejlapiņas ar saukļiem izklīst un nepulcēties.
Braucienus uz barikādēm organizējām tā, ka viens brauca ar tiesībām vadīt mašīnu un trīs līdzbraucēji. Rīgā maiņa nodzīvoja četras dienas, tad Vladislavs Barkāns ar mikroautobusu “Latvija” aizveda uz Rīgu nākošo maiņu un iepriekšējos atveda mājās. Es pats Rīgā biju tikai vienu nakti. Es organizēju maiņas no Bērzgales. Teikšu tā – patīkami nebija, jo Rīgā notika apšaudes un bija jau bojāgājušie, bet Tev jāsūta cilvēki…Labi, ka puiši pieteicās paši brīvprātīgi. Daži pat uz barikādēm pabija divas reizes.”
Artūrs Gailums (padomju saimniecības “Bērzgale” šoferis) uz barikādēm devās ar smago mašīnu KOLHIDA un stāvēja pie Salu tilta netālu no Latvijas televīzijas. Artūrs atceras:
“13.janvārī, braukdami atpakaļ no manifestācijas, dzirdējām pa radio par barikāžu organizēšanu un aicinājumu tajās piedalīties. Atbraukuši vakarā nolēmām, ka jābrauc arī mums. Otrā dienā sapulcējāmies un devāmies pie Arvīda Dunska un lūdzām viņa piekrišanu braukt uz barikādēm. Tika nolemts, ka es braucu ar manis vadīto kravas automašīnu KOLHIDA. Kravas kastē iekrāvām gāzes plīti, lielos gumijas šlangus ar metāla uzgaļiem (to varēja izmantot kā aukstos ieročus aizstāvībai), piekrāvām pilnu piekabi ar malku. No noliktavas Arvīds mums izsniedza jaunus darba apģērbus – vatētas pufaikas. Pirmie braucām četratā: es, Ainārs Hoiers, Andris Barkāns, Juris Skruļs. Arvīds iedeva telefona numuru (barikāžu štāba Rīgā), uz kurieni zvanīt. Kad bijām jau Ogrē, piezvanījām un mūs norīkoja pie televīzijas torņa Zaķusalā, jo centrs jau bija cilvēku pilns. Mūs nolika tūlīt pie nobrauktuves uz Zaķusalu. Par apšaudēm – satraukums bija pirmajā dienā, pēc tam jau pieradām.
Runājot par vispārējo noskaņojumu barikāžu laikā: mēs, kas tur bijām, piedzīvojām un izjutām tādu tautas atbalstu, saliedētību, atsaucību, kādu diez vai jebkad vēl piedzīvosim. Nāca veci un jauni un nesa no mājām, kas nu kuram bija: zupu, maizi, kotletes….Nesa pēdējo, jo cilvēkiem pašiem nebija tajā laikā tikpat kā nekā. Mums jau tikpat kā nekas ēdams nebija no mājām līdzi. Veikala arī tur nebija, nopirkt neko nevarēja. Spilgti atceros vecu babiņu, kura klibodama atnāca 2-3 km un atnesa sagatavoto ēdienu barikāžu dalībniekiem. Cilvēku sirsnīgā attieksme vēl tagad stipri atmiņā. Laika apstākļi bija labi 0-+1;+2.;-1;-2.”
Jānis Siļuks jau Atmodas sākumā uz sava vadītā padomju saimniecības autobusa bija piestiprinājis sarkanbaltsarkano karogu. Par barikāžu laiku ir palikušas spilgtas atmiņas: “ Rīgā nodzīvoju divas maiņas un kopā sanāca nedēļa. OMON, protams, patrulēja apkārt, bet vardarbību pret mums neizrādīja. Visas Latvijas tautības bija pret padomju režīmu, arī krievi. Tagad tādu tautas vienotību nesagaidīsi.”
Elita Tripane toreiz bija studente un arī bija aculieciniece šim trauksmainajam laikam:
” Es tajā laikā mācījos Latvijas Lauksaimniecības Akadēmijā Jelgavā (tagad LLU) veterinārajā fakultātē ceturtajā kursā. Svētdienā braucu no mājām uz Jelgavu ar vilcienu Sebeža – Rīga. Rīgā ātri pārsēdos Jelgavas vilcienā. Vagons bija cilvēku pilns un visi tādi savādi klusi. Es nesapratu, kas notiek. Braucot pāri tiltam pāri Daugavai, visi cilvēki skatījās Zaķusalas virzienā. Acīmredzot, daudzi zināja, kas Rīgā notiek. Es no vēstures maz ko zināju, vectēvs mājās nekad neko nestāstīja.
Kad ierados Jelgavā, kopmītnēs bija jūtams tāds vispārējs nemiers. Kursabiedrs Māris (tagad strādā Kurzemē) aicināja visus doties uz barikādēm uz Rīgu un aizstāvēt savu Latviju.
Mēs fiksi sataisījāmies. Protams, bija studenti, kas neaizbrauca. Uz Rīgu braucām ar vilcienu. Rīgā vispirms aizgāju pie mammas māsas pateikt, ka es eju uz barikādēm uz Zaķusalu. Tante atbildēja: “Lai Dieviņš Tev stāv klāt!” un iedeva man lielu seno laiku babas austu lakatu, jo laiks bija auksts, drēgns, mitrs, nepateicīgs laiks.
Zaķusalā sajūtas bija šausmīgas, it sevišķi tad, kad pateica, ka pāri tiltam nāk OMON, lido helikopteri.
Zaķusalā mēs bijām visu nakti, dziedājām, lai sevi uzmundrinātu. Bet iekšēji bija sajūta, ka mēs savu valsti svešiniekiem atdot negribam.
Nākošajā dienā bija tāds kuriozs. Akadēmijā bija jākārto eksāmens ekonomikā. Es domāju, ka tāpat es nenolikšu, atnākšu kārtot otrreiz. Aizejam uz ekonomikas fakultāti. Iznāk pasniedzēja, satraukta un sauc grupas vecāko. Es biju grupas vecākā. Man jautāja, vai es zinu, kas vakar notika, es atbildēju, ka zinu. Vai kāds no mums bija uz barikādēm? Es atbildu, ka bija. Man palūdza sarakstu ar tiem, kuri bija Rīgā. Es, godīgs cilvēks būdama, uz papīra sarakstīju, kas bija barikādēs un atdevu pasniedzējai. Pasniedzēja sāka raudāt, pateica paldies un visiem dalībniekiem eksāmenu ieskaitīja.
Bijām mēs vēl pāris reizes aizbraukuši uz Rīgu uz barikādēm, izstaigājām Vecrīgu. Tad nonācām pie slēdziena, ka puiši – jā, bet ko meitenēm tur darīt?….
Es domāju, ka ar savu attieksmi esmu kaut ko no sevis ielikusi, lai būtu tā Latvija, kas ir tagad.”
Antonija Kroiče tajā laikā strādāja Rīgas nedzirdīgo bērnu internātskolā un bija iesaistījusies Tautas Frontē. Antonija atceras:
”Mūsu Tautas Frontes nodaļai bija jāsargā telefonu centrāle Rīgas centrā netālu no Kr. Barons ielas. Iela bija šaura, mājas augstas, sajūtas nebija no patīkamākām. Kad bijām pie televīzijas torņa Zaķusalā, tad jau baiļu nebija, jo tur bija ugunskuri, tēja, skanēja dziesmas.
Vecrīgā ielas bija nobloķētas ar gāzbetona blokiem un smilšu maisiem. Vecrīgā varēja ienākt tikai ar caurlaidēm. Sabiedriskais transports centrā kursēja reti, jo ielas bija nobloķētas. Cilvēki Rīgas centrā pārvietojās kājām.
Drausmīgākā diena bija, kad sāka šaut pie Iekšlietu ministrijas, tad gan likās ka tās ir beigas.”
Kaut arī spilgtums pabalējis, barikāžu laiks joprojām ir dzīvs ļaužu atmiņās, tāpēc aicinu ikvienu par to runāt savās ģimenēs, stāstīt bērniem un mazbērniem, kā arī atmiņas pierakstīt vai ierunāt audio un atstāt kā vēstures liecību Antona Rupaiņa muzejam.
Rakstu sagatavoja Bērzgales kultūras nama vadītāja Daila Ekimāne,
Foto no A. Rupaiņa muzeja arhīva
0
0
0
