13. janvārī aprit 30 gadu, kopš Rīgā sācies latviešu tautai izšķirošais un tautas vienotību apliecinošais barikāžu laiks. Savukārt 20. janvāris ir 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres diena.
Maltas vēstures muzejs, vēloties atgādināt par šo svarīgo gadskārtu, jau 8. janvārī “Vietējā Latgales Avīzē” publicēja fragmentus no maltēniešu Valda Krūzas un Diānas Ļubartes (dz. Krūza) atmiņām (paldies Diānai par patiešām unikālo vēstījumu – barikāžu laiks bērna acīm).
Pašlaik Maltas pagastā ir apzināti šādi barikāžu dalībnieki: Jānis Koroļonoks, Arturs Ludboržs, Arturs Zeile, Arvīds Romančuks (viņi četri bija pirmie, kas pēc manifestācijās palika Rīgā, lai piedalītos barikāžu veidošanā); Genādijs Strods, Jāzeps Kuzmins, Jānis Zarembo, Jānis Krūza, Valdis Krūza, Vladislavs Noviks, Arvīds Anževs, Juris Šmaukstelis, Viktors Mačukāns, Diāna Pavlovska, Vladimirs Kokojevs, Antons Prančs, Jāzeps Silinieks, Aivars Ušpelis, Aivars Kāršinieks, Ruta Mika, Lija Kļaviņa-Lozda, Sergejs Smirnovs, Raisa Smirnova un Juris Gaigals (tiesa, tolaik viņš dzīvoja Rīgā). Tāpat jāpiemin “barikāžu fotogrāfs” – Maltas pagastā dzimušais fotovēsturnieks Pēteris Korsaks.
Muzejs ir sazinājies ar līdz šim savas atmiņas nesniegušajiem barikāžu dalībniekiem un noskaidrojis arī dažus jaunus faktus un personības, kas tolaik bija devušies uz Rīgu. Īpašs paldies par atsaucību Vladimiram Kokojevam, kurš pašlaik dzīvo Lielbritānijā, taču ar lielu interesi atsaucās aicinājumam un iesniedza gan savu atmiņu stāstījumu, gan fotogrāfijas, divas no kurām izmantotas šajā publikācijā. Paldies Jurim Šmaukstelim, Valdim un Antoņinai Krūzām, Diānai Ļubartei par atmiņu apkopojumu, kā arī Jānim Krūzam par muzejam uzdāvināto vērtīgo liecību – kažoku, ar kuru viņš piedalījās barikādēs. Paldies Lijai Kļaviņai-Lozdai par iespēju avīzē publicēt 1991. gada barikāžu dalībnieka apliecību un piemiņas zīmi. Paldies Annai Babrei un Antoņinai Ostrovskai par barikāžu un Atmodas laika atmiņām.
Vēlreiz ikvienu aicinām apzināties atmiņu svarīgumu un pierakstīt tās vai vērsties muzejā, kur to izdarīs darbinieki. Cik zināms, ne visi no jums ir saņēmuši Barikāžu dalībnieku apliecības, pirmais solis uz to ir atmiņu iesniegšana, šajā gadījumā – Maltas vēstures muzejam. Nāciet, jo Jūs esat to pelnījuši kā Latvijas vēsturē svarīga notikuma aculiecinieki!
***
Maltas vēstures muzejs piedāvā hronoloģiskus fragmentus no dažu maltēniešu atmiņām:
JURIS ŠMAUKSTELIS:
– 16. janvārī sovhoza “Garkalni” direktors Jāzeps Kondrats izsauca mani uz kabinetu un teica, ka no Rēzeknes rajona tiek sūtīts autobuss uz Rīgu, uz barikādēm, vai nevēlos piebiedroties. Es piekritu. Todien kopā ar mani devās arī Jānis Zaremba, Jānis Koroļonoks un Viktors Mačukāns.
No Rēzeknes ar autobusu izbraucām pēcpusdienā un kaut kur ap 19.00 bijām Rīgā. Mūsu atbildības zona bija Zaķusalas televīzijas centrs. Izkāpjot no autobusa, tikām instruēti un katram tika izdotas kārtības sargu apliecības. Tad arī uzzinājām, ka jau ir pirmais upuris, OMON pie viena no tiltiem bija nošāvuši šoferi Robertu Mūrnieku.
Atceros, kaut kur pirms pusnakts pienāca ziņa, ka ASV ir uzsākusi karadarbību Irākā, bija pieejama arī translācija par šiem notikumiem. Trauksmainākais periods bija pēc pusnakts, kad tika ziņots par iespējamu OMON uzbrukumu TV centram, pāri tiltam bieži brauca mašīnas ar bākugunīm un ieslēgtām sirēnām.
Atceros, mēs atradāmies zonā pie ieejas TV centrā. Blakus dežurēja puiši no Saldus rajona. Aprunājos ar viņiem, tādējādi spriedze kaut kā atkāpās un ap plkst. 3 naktī trauksme tika atcelta. Mūsu dežūra beidzās 8 no rīta. Autobusu uzpildīja bez maksas degvielas uzpildes stacijā un tālāk jau ceļš uz mājām.
Protams, ir palikusi atmiņā tā tautas vienotība, kas valdīja barikāžu dienās. Nepārtraukti tika dedzināti ugunskuri, dziedājām dziesmas. Tikām cienāti ar tēju un sviestmaizēm. Kad naktī iegājām sasildīties TV centrā, ārā nevienu nelaida bez karstas tējas, kafijas, kā arī uzkodām. Zaķusalā uz barikādēm bija ļoti daudz jaunu cilvēku, bija arī cilvēki gados. Bet neviens netika šķirots, visi bijām vienoti, draudzīgi, ar jebkuru varēja parunāties, nebija tās ikdienas nospraustās robežas, kas parasti ir starp agrāk nepazīstamiem cilvēkiem.
Esmu pateicīgs liktenim, ka bija iespēja atrasties barikāžu dienās starp vienkāršiem cilvēkiem, just to vienotību un draudzību, ko nevar izteikt ar vārdiem.
VLADIMIRS KOKOJEVS:
– 18. janvārī satiku sovhoza “Garkalni” sekretāru Aivaru Biukšānu. Viņš teica: ”No Rēzeknes rajona brauks cilvēki uz Rīgu uz barikādēm.” Es teicu: ”Es arī braukšu”. Pateicu sievai, ka dodos uz barikādēm. Viņa klusējot salasīja visu ceļam, atvadījāmies. Paņēmu no mājām ēdamo un devos uz Maltu, kur mūs, sovhoza cilvēkus, paņēma autobuss pie kultūras nama (mani un Sergeju Smirnovu ar sievu Raisu). Autobusā jau bija cilvēki.
Uz to brīdi Rīgā bija pietiekoši cilvēku, bet vajadzēja Zaķusalā, pie televīzijas centra. Uz turieni mēs arī devāmies. Kad atbraucām, mums paskaidroja, ka var būt OMON uzbrukums, bet viņiem ļoti traucē liecinieki viņu agresīvajai rīcībai. Mums bija gāzmaskas, ja gadījumā būtu uzbrukums ar indīgo gāzi. Uz salas mēs kurinājām ugunskurus, sildījāmies. Atpūtāmies autobusos. Mums, lauku cilvēkiem, liela komforta nevajadzēja. Grūti nebija, sals nebija stiprs, vēja nebija. Televīzijas centra foajē bija noorganizēta ēdināšana ar siltu ēdienu, kā arī telefonsakari ar Latvijas rajoniem. Zvanījām tuviniekiem, ziņojām, ka esam dzīvi un veseli. Televīzijas centra dalībnieki nokāpa lejā, stāstīja par jaunākajiem notikumiem. Bija satraucoši, bet iedrošināja pārliecība, ka iestājamies par taisnīgu lietu. Cilvēku no dažādiem Latvijas rajoniem kļuva arvien vairāk. Sevišķi 20. janvārī. Visapkārt bija vienādi domājoši cilvēki.
Mūsdienās klāt nāk vēl lielāka pārliecība par valsts pareizo izvēli. Paskatieties, cik grūti ir cīņā par brīvību un demokrātiju baltkrievu tautai. Pats tumšākais laiks pirms rītausmas…
VALDIS KRŪZA:
– Bija svētdiena, 1991. gada 20. janvāris. Mana ģimene bijām ciemos pie radu ģimenes. Viesību laikā radās nepieciešamība pēc maiņas apģērba mazākajam bērnam, tāpēc sieva aizsteidzās uz netālu esošajām mājām. Likteņa pirksts, ka tieši tajā brīdī mājās viņu pārsteidza stacionārā telefona zvans. Zvanītāja bija Antoņina Ostrovska, Tautas Frontes dalībniece. Atgriežoties viesībās, sieva pastāstīja par zvanu un aicinājumu braukt uz Rīgu aizstāvēt savu valsti. Pēc diskusijas ar svinību viesiem nolēmu nepalikt malā un piedalīties barikādēs, lai gan ģimenes locekļi un pārējie radinieki bija pret manu lēmumu, motivējot to, ka ģimenē ir mazi bērni un nav zināms, cik bīstama situācija ir Rīgā. Braukt līdzi uzreiz piekrita svinību namatēvs Vladislavs Noviks, kurš savukārt sazvanīja savu kolēģi Aivaru Kāršinieku. Es informēju savu brāli Jāni Krūzu par situāciju. Pēc neilgas apspriešanās arī viņi bija ar mieru piedalīties šajā braucienā. Viesošanās nekavējoties tika pārtraukta un es steidzos mājās, lai gatavotos braucienam.
Mūsu četrotni noteiktajā laikā gaidīja pie pagasta pārvaldes ēkas (tolaik tā atradās 1. Maija ielā). Uz Rēzekni mūs veda Maltas ciema padomes priekšsēdētājs Viktors Kancāns. Rēzeknē pie domes ēkas pulcējās jau vairāki desmiti cilvēku. Autobusu uz Rīgu organizēja Rēzeknes domes priekšsēdētājs Aleksejs Avots. Autobuss uz Rīgas centru brauca pa Krasta ielu tik tālu, cik vien fiziski to bija iespējams izdarīt. Pēc tam mēs kājām gājām uz Zaķusalu, kur mūsu uzdevums bija sargāt Zaķusalas stratēģiski svarīgus objektus. Tika organizēta palikšanas vieta līdz nākamās dienas rītam. Televīzijas torņa laukums bija pilns ar cilvēkiem, visur dega ugunskuri. Pašu ēku sargāja no celtniecības blokiem uzslieta siena. Piebraucamie ceļi bija bloķēti ar smagajām mašīnām. Dienā pāri Salu tiltam sabiedriskais transports vēl kursēja, bet vakarā jau visa transporta kustība bija slēgta. Uz tilta tika sadzīta smagā lauksaimniecības tehnika un nobloķēta visa braucamā daļa no abām tilta pusēm.
Barikāžu organizācija bija ļoti laba. Pa nakti tika piegādāta karsta tēja un sviestmaizes. Katrai dalībnieku grupai tika norādīta vieta, kur atrasties, un sagatavoti dežūru grafiki. Skatoties apkārtējo acīs, baiļu nebija, bet bija skaidrs, ka lieta ir nopietna. Mēs uzturējāmies pie ugunskura, cilvēki bija draudzīgi, un nevienam nebija svarīgi, kuram bija kāda tautība. Regulāri tika ziņots par situāciju citās Rīgas vietās. Izskanēja informācija, ka OMON vienība virzās arī mūsu virzienā, tomēr tā nenotika. Starp barikāžu dalībniekiem bija arī ārzemju korespondenti. Uz viņu jautājumu, kā mēs aizsargāsim teritoriju, atbildējām: „Ar plikām rokām un pārliecību par uzvaru!” Mūs visus vienoja kas ļoti svarīgs – kopīga ideja par Latvijas neatkarību.
22. janvāra rītā atbrauca nākamā cilvēku grupa no Rēzeknes, bet mēs devāmies mājās. Vēl ilgu laiku par piedalīšanos barikādēs liecināja dūmu smaka no apģērba, ar kuru biju uz barikādēm.
DIĀNA ĻUBARTE:
– Spilgtākais atmiņu moments: vakarā mājās uz dīvāna, ar spilvenu atbalstoties pret viesistabas sienu, sēž mamma, un viņai rokās sedziņā ietīts un saldi aizmidzis brālis. Es ieritinājusies mammai blakus. No televizora skan satrauktas sievietes balss, un pēc tam ilgi rāda tumšu nakts bildi, ik pa laikam uz visām pusēm aizlido baltas mušiņas, ir stindzinošs troksnis. Es prasu mammai, kas tas ir un ko tur rāda. Mamma, tikai pēc mirkļa saņemoties, atbild, ka tie ir šāvieni un tur ir mūsu tētis uz barikādēm.
Ar barikādēm es tolaik sapratu konstrukciju no segām, kuras, atbalstot pret krēsliem, var izveidot mājiņu, kurā ielienot var spēlēties gluži kā teltī (acīmredzot, šāds priekšstats man bija radies, jo pieaugušie, ieraugot šādas mājiņas, mēdza iesaukties: “Kas tad tās par barikādēm?!”). Septiņgadnieces prātā radās pilnīga neizpratne. Pirmkārt, kāpēc tētim bija jābrauc uz Rīgu, lai sēdētu segu mājiņā? Otrkārt, kāpēc tētis tur sēž, ja uz visām debespusēm baltas svītriņas šaudās? Treškārt, ja tās baltās mušiņas ir šāvieni, vai tad tie neievainos tēti? Ceturtkārt…
Gribēju uzdot šos jautājumus savai mammai, tāpēc pagriezos pret viņu, taču neuzdevu itin nevienu, jo… pirmo reizi redzēju, kā mamma raud… Klusi un neapturami asaras kā strautiņi tecēja pa vaigiem, gar degunu uz zodu un tad krita uz sedziņas, kurā bija ietīts mans brālītis. Tumši asaru aplīši samērcēja un sapunktoja brāļa sedziņu. Es zināju, ka pieaugušie raud tad, kad kāds ir nomiris. Tāpēc secinājums manā galvā ilgi nebija jāgaida – mamma raud bez apstājas, tātad tētis vairs neatbrauks mājās. Tas bija smags emocionāls pārdzīvojums septiņus gadus vecai meitenei – tik daudz neizprotama un biedējoša apkārt notiekošajā…
ARVĪDS ROMANČUKS bija viens no tiem, kurš barikādēs bija 21. janvārī (atmiņas pierakstījusi Elvīra Pinka 2016. gadā): “Sākumā braucām uz Rēzekni, kur klāt nāca pārstāvji no Rēzeknes. Līdzi tika doti termosi ar ēdienu. Mūsu galamērķis bija Latvijas Televīzijas centrs Zaķusalā. Ēku un torni sargāja no celtniecības blokiem salikta siena. Ieeja ēkā bija liegta. Aiz sienas apkārt bija izvietojusies kravas automašīnu rinda/ bija daudz ugunskuru. Tika veidoti dežūru grafiki. Cilvēki bija draudzīgi, netrūka cilvēciskas uzmanības. Pat naktī tika piegādāta tēja un maize. Ārzemju žurnālisti jautāja, kā aizsargāsim teritoriju. Mēs atbildējām: “Ar plikām rokām un pārliecību par uzvaru.” Skatoties apkārtējos acīs, baiļu nebija, bija stingra pārliecība, ka dzīvē kaut kas jāmaina.”
P.S. 1991. gada janvārī Latvijas Augstākās padomes Preses centrā bija akreditējušies gandrīz tūkstoš žurnālistu, 20. un 21. janvārī vien akreditējās 434 ārvalstu žurnālisti. Janvārī Rietumu medijiem un valdību pārstāvniecībām angliski tika izplatīti vairāki simti preses relīžu. 2016. gadā ar LR Saeimas prezidija atbalstu tika izdota grāmatā, kurā apkopotas 129 preses relīzes, kas aptver laika posmu no 1991. gada janvāra līdz 4. maijam, un to tulkojums latviski.
2001. gadā izveidots “1991. gada barikāžu muzejs”, kas 2003. gadā ieguva valsts akreditāciju. Tas atrodas Vecrīgā, netālu no barikāžu epicentra – Doma laukuma. 1991. gada janvāra notikumu laikā tagadējā muzeja ēkā barikāžu dalībniekus cienāja ar karstu tēju, šeit varēja sasildīties un atpūsties. Mūsdienās šeit ierīkota tematiska ekspozīcija, kas ietver barikāžu laikā izmantotos priekšmetus, omoniešu ekipējumu un kritušo piemiņas lietas (plašāk skat. mājaslapā www.barikades.lv).
PĒTERIS KORSAKS:
– Kad sāku cilāt barikāžu fotogrāfiju negatīvus, ataust atmiņā laiks pirms 30 gadiem. Vai tiešām mēs esam BRĪVI jau 30 gadus? Tolaik man bija jādežurē Doma baznīcā, jo no altāra neko neņēma nost. Tā 19. janvāra vakarā ienāca Andris Slapiņš ar Juri Podnieku iedzert tēju, tur mēs satikāmies pēc gara laka, nebijām redzējušies. Viņš mani apsveica ar topošo fotomuzeju, parunājāmies par iecerēm, viņš pastāstīja par savām. Viņi abi filmēja, un mēs izšķīrāmies, nezinot, ka uz visu mūžu… No rīta devos mājās un vakara “Panorāmā” ziņoja, ka Andris smagi ievainots un miris. Tā sanāca, ka tieši es nofotografēju viņu pēdējoreiz un sieva šo fotogrāfiju, kurā viņš redzams ar kameru plecos, izsūtīja pa visu pasauli. Protams, dokumentēju visu barikāžu laiku. To esmu iemūžinājis 20 filmiņās.
Silvija Pīgožne, Maltas vēstures muzeja vadītāja
0
0
0
