Braucot uz zemnieku saimniecību “Ozolu mājas” Rikavas pagastā, ceļu krustojumā uzmanību piesaista nesen atjaunota krucifiksa mājiņa. Šo Latgalei raksturīgo svētvietu par saviem līdzekļiem atjaunojusi saimniecības īpašniece Ināra Ozola. Visu darba mūžu nostrādājusi Rīgā, pēc aiziešanas pensijā, enerģiskā kundze ir atgriezusies dzimtajā pusē un atjaunojusi vectēva mājas, kā pati saka, — izveidojot sev bērnības paradīzi, kāda saglabājusies atmiņās.
Meklēja klusumu un mieru
“Šī ir mana vectēva māja. Es esot nākusi pasaulē tur, tajā istabā,” – rāda Ināra. “Te kādreiz bija pirtiņa, tā nodega, mēs uztaisījām jaunu. Uzcēlām pagrabu, verandiņas, tā pamazām visu.”
Uz Rikavu Ināra un Guntis Ozoli pārcēlās 90. gados, atgūstot Ināras vecātēva mājas un zemi. Agrā jaunībā, pēc tirdzniecības tehnikuma pabeigšanas, Ināra palika Rīgā, strādāja tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas nozarē, izaudzināja meitu, bet pēc aiziešanas pensijā, nolēma doties atpakaļ uz laukiem, jo pēc trokšņainās galvaspilsētas dzīves gribējies klusumu un mieru. Mieru gan nez vai te izdevās atrast, jo bija jāatrotī piedurknes un jāķeras pie darba, lai tukšā vietā visu radītu no jauna. “Kad atnācu, man bija tik daudz spēka, tik daudz iedvesmas, ka te viss putēja, viss veicās. No sākuma braucām katru piektdienas vakaru, tad te pa nedēļas nogalēm kalnus gāzām. Vīrs man ir rīdzinieks, īsts čyuļs. Sākumā jau burkšķēja, bet es tik gāju un darīju savu. Tagad jau ir samierinājies,” smejas Ināra.
“Sākām ar graudiem, tad pamazām iegādājāmies gotiņas, tehniku.” Saimniecības īpašumā ir ceļu remonta tehnika, ar kuru tiek greiderēti arī pagasta ceļi. “Vīrs visu mūžu strādāja ceļu pārvaldē Rīgā, atbildīgā amatā, tad varēja iegādāties norakstīto tehniku, kuru vairs nevienam nevajadzēja. Jauna jau būtu ļoti dārga.”
Eiropas nauda – vērtīgs atspaids
“Ozolu mājas” kopsummā apsaimnieko ap 74 ha zemes, no kuriem daļa ir nomāta, 14 hektāri iegādāti šopavasar zemes izsolē, jo brīvas zemes pagastā jau sāk pietrūkt. Patlaban galvenais ienākuma avots ir piena lopkopība, ganāmpulkā ir 14 gotiņas. No jauna tikusi uzbūvēta gan lopu novietne, nojume lopbarības glabāšanai, gan Eiropas prasībām atbilstoša piena māja, top projekts kūtsmēslu novietnei. Īstenojot Lauku atbalsta dienesta atbalstītos projektus, iegādāts traktors, nupat ierīkots dziļurbums ūdens ņemšanai, saimniecība piedalās arī Eiropas Sociālā fonda (ESF) projektā, nodarbinot bezdarbniekus. Ināra atzīst, ka, intensīvi saimniekojot, ir jāizmanto jebkura piedāvātā iespēja nopelnīt, kā arī apgūt ko jaunu.
“Šogad biju kursos par gaļas liellopu audzēšanu. Man patīk gaļas liellopi, varbūt uz to pāriesim, slaukt nevajadzēs. Ja būs iespēja, piepirkšu klāt.”
Pagājušajā gadā saimniecībā iestādīts arī zemeņu lauciņš. Diemžēl šogad raža nav liela, iespējams, nelabvēlīgā pavasara dēļ. Siltumnīcā briest tomāti, gurķi, pipari, bet laukā kuplo ķirbji lopbarībai. Uz jautājumu, vai Latgales saimniecībās dārzkopība var būt peļņas avots, Ināra atbild zibenīgi. “Visu var, bet tikai visu vajag loģiskā ķēdītē noorganizēt. Vai tā būtu produkcijas saldēšana, pārstrāde, vai arī nodot kaut kur pārstrādei citur. Un kooperācija būtu izdevīga, it sevišķi produkcijas noietam. Tad var droši ķerties klāt, ja zināsi, ka tas tev atmaksājas.”
Gribas saglabāt labo
Ināra atzīstas, ka ir cīnītāja par to, lai pēc iespējas saglabātu un vairotu labo un skaisto. Tāpēc arī atjaunojusi krucifiksu, par kuru ir atsevišķs stāsts. “Bērnībā krusts bija nedaudz tālāk. Kad nācām no skolas, vienmēr apsēdāmies pie krusta, savas lietas pārrunājām, tā mums tāda mīļa vieta bija. Tad kad ņēma granti, krusts sabruka, ceļš pazuda. Uztaisīja tagad šo ceļu, daudzi apkārtējie runāja, ai, žēl, ka nav vairs krusta, tikai neviens neko nedarīja. Mana māsa bija ceļojumā Ēģiptē un atveda krustiņu, un es vienā jaukā dienā nolēmu, nē, viss, man ir jāuztaisa krucifikss. Pasaucu meistarus, uztaisīja krusta mājiņu, sastādīju puķes, zaļumus. Brāļadēls, priesteris Lubānā, Jānis Bečs, krustu iesvētīja. Tāds labs tas brīdis bija, gribas visu to labo saglabāt,” saka Ināra Ozola.
Anna Rancāne
Autores foto