4. janvārī pie pieminekļa Audriņos, Ančupānu memoriālā un Rēzeknes pilsētā notika vairāki atceres pasākumi, kā laikā ar klusuma brīdi un ziedu nolikšanu tika pieminēti 1942. gada traģiskie notikumi, kad nacisti nodedzināja Rēzeknes apriņķa Audriņu sādžu, Ančupānu mežā nonāvēja 215 sādžas iedzīvotājus, kā arī publiski pie Rēzeknes cietuma sienas nošāva 30 Audriņu vīriešus.
Kā liecina vēstures avoti, traģisko notikumu iemesls bija nacistu vēlme sodīt Audriņu iedzīvotājus par to, ka vienā no ciemata mājām tika slēpti no Rēzeknes karagūstekņu nometnes izbēgušie sarkanarmieši. “Lielākajai daļai no viņiem nebija nekādas saistības ar nometnes Nr. 347 karagūstekņu slēpšanu,” atskatoties baisajos notikumos, uzsvēra Audriņu kultūras nama vadītāja Tamāra Smirnova. Vēl jo vairāk – vēsturiskie dokumenti liecina, ka pavēle esot skanējusi citādāk: “Par piemēru Latvijas iedzīvotājiem Audriņu sādžu nodedzināt līdz ar zemi, Audriņu sādžas iedzīvotājus apcietināt un 30 vīriešus 4. janvārī atklāti nošaut tirgus laukumā.” Pārējo iedzīvotāju nonāvēšana netika prasīta, bet vietējās amatpersonas, cenšoties izpatikt vācu priekšniecībai, likušas nošaut arī pārējos iedzīvotājus – gan sirmgalvjus, gan 53 bērnus. “Sals esot bijis vairāk nekā trīsdesmit grādi. Cilvēkiem nakts vidū bija dota minūte laika, lai savāktos, tad viņus sadzina šķūnī, pēc tam zirga pajūgā aizveda uz Rēzeknes cietumu. No turienes divu dienu laikā viņus pa grupām veda uz Ančupāniem, kur visus nošāva,” pastāstīja Audriņu kultūras nama vadītāja. Izglābties šajā traģēdijā paveicās vien tiem, kuri liktenīgajā dienā neatradās Audriņu ciemā.
“Šī netaisnība un vardarbība uz mūžiem ierakstījusi Audriņu vārdu vēstures lappusēs,” piemiņas brīža dalībniekus uzrunāja Audriņu pagasta pārvaldes vadītājs Einārs Aleksandrs Bindemanis. “Ne viņi gribēja, ne viņiem kāds prasīja piedalīties karā, tomēr karš Audriņu iedzīvotājus nopļāva kā vētra nopļauj kokus.”
Rēzeknes novada domes priekšsēdētāja vietniece Elvīra Pizāne pateicās visiem piemiņas pasākuma dalībniekiem, kuri tur godā savas dzimtās zemes vēsturi: “Mūsu pienākums ir gādāt, lai netiktu aizmirsti tie, kuru dzīvības pārtrūkušas kara šausmās. Galvenais šos postošos notikumus atcerēties jaunajai paaudzei, kas šajā vietā aug, dzīvo, veidos savas ģimenes, cels savas mājas un strādās. Lai viņi vienmēr nevērtē to, ka šī zeme viņiem ir atvēlēta caur asarām un sāpēm. Lai Audriņu piemineklis kalpo kā vieta atmiņām un kā simbols mieram.”
Audriņos satiktie cilvēki zināja stāstīt, ka 4. janvāra piemiņas pasākumos piedzīvoti visdažādākie laika apstākļi – bijis gan vairāk nekā 20 grādus liels sals, gan pamatīgas vēja brāzmas, gan atkusnis, taču, kā atzina apmeklētāji, tieši šī gada 4. janvāra sniegputenis bijis visatbilstošākais traģēdijas atcerei, jo sniega vērpetes, kas sitās sejā, un asinssārtās neļķes visskaudrāk atgādināja par 75 gadus senajiem notikumiem, kad apsnigušais Ančupānu mežs bija noklāts audriņiešu asinīm.
Madara Bērtiņa
Rēzeknes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste
0
0
0
