7. novembra agrā rītā brutālas vardarbības rezultātā izdzisa Ivara Jāņa Graudiņa dzīvība. Izdzisa Latgales dēla dzīve, kas bija veltīta Dieva mīlestības paušanai un sava līdzcilvēka atbalstam.
Ivars Jānis Graudiņš piedzima 1951. gada 14. februārī Zviedrijā trimdas latviešu ģimenē. Tēvs, valmierietis, sporta skolotājs Arturs Graudiņš, māte – Staņislava Sprūženiece, Franča Trasuna brāļa Donāta mazmeita.
Tā kā vecāki bija Latvijas rekordisti vieglatlētikā, arī Ivaram bija sportiska bērnība. Peldēšana, teniss un vieglatlētika papildināja populāros Amerikas komandu sporta veidus, bet sirdij vistuvākais bija volejbols, viņš spēlēja Amerikas latviešu meistarvienībā Milvoku “Auseklis”. Jaunībā Ivars piedalījās tradicionālajās latviešu aktivitātēs: tautas dejās, skautos un vasarās mācījās Garezera latviešu vidusskolā. Jau tad viņam radās tieksme organizēt pasākumus. Kopā ar brāli divus gadus pulcināja latviešu jaunatni no visas Ziemeļamerikas uz Jaunatnes svētkiem Milvokos.
Tieši ar Jaunatnes kristīgo nedēļu, ko rīkoja Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārzemēs, sākās Ivara garīgie meklējumi un tuvināšanās Jēzum un viņa mācībai. Tomēr, kā jau piedienēja Amerikas hipiju un studentu protestu laikos, Ivars iesaistījās akcijās pret pastāvošajām autoritātēm un kārtību. Kā arhitektūras students Čikāgā, Ivars vadīja demostrācijas pret Vjetnamas karu un ASV iebrukumu Kampučijā.
Ivars mainīja savu studiju virzienu, iegūstot bakalaura grādu mākslā, filozofijā un pedagoģijā Viskonsīnas universitātē. Vienlaikus interesējoties par austrumu reliģijām un kristietību, Ivars stingrāk sāka pievērsties Kristus mācībai un atrada dziļāku jēgu Kristus mīlestības mācībā Jaunajā derībā.
Ar saviem garajiem matiem un bārdu un ar dziļi zilajām acīm, viena no Ivara iesaukām Amerikā bija Džei Sī (J.C) – angļu valodas iniciāļi Jēzum Kristum.
Ivars nevēlējās ieguldīt laiku, lai pats kļūtu par mācītāju, jo allaž bija jārīko kāds lūgšanas vakars, vai seminārs, vai vienkārši jāpalīdz kādam. 1999. gadā Ivars Graudiņš atgriezās Latvijā un kļuva par aktīvu Latgales un tās iedzīvotāju aizstāvi. Viņš kaldināja Latvijas ekumenisko sadarbību, iniciējot un rīkojot pirmo Latvijas kristīgo konfesiju vadītāju “samitu” Gaiziņā. Ivars, kā kristīgais lajs, uzaicināja dažādu Latvijas baznīcu vadītājus pulcēties kopā uz lūgšanu un sadraudzību visaugstākajā Latvijas pakalnā Gaiziņā. Uzaicinājums tika pieņemts. Viņu tikšanās laikā arī ticīgie vienojās nemitīgā lūgšanā un slavēšanā. Šādas tikšanās jau notikušas septiņas reizes, un tajās ir piedalījušies daudzi baznīcu vadītāji. Šī iniciatīva sākās ar Ivara naivu klauvēšanu – burtiski – pie vadošo konfesiju arhibīskapu durvīm, vaicājot: „Kad tu pēdējo reizi lūdzi Dievu kopā ar savu brāli?”. Ar to Ivars Graudiņš palīdzēja likt pamatus Latvijas izcilajai ekumēniskai sadarbībai. Latvijā viņš īpaši izcēlās ar savu labdarības koordināciju trūcīgām un nelabvēlīgām ģimenēm Latgalē, kur viņs bija atgriezies dzīvot netālu no Franča Trasuna ciltskoka saknēm Silmalas pagasta Vecružinā. Ivars cienīja Dieva autoritāti, bet pats negribēja ieiet hierarhiskā struktūrā, tomēr viņam bija liels respekts mūsu konfesiju vadītājiem, viņš tos ārkārtīgi cienīja, attīstot tuvus sakarus gan ar arhibīskapu Jāni Vanagu, kardinālu Jāni Pujātu, gan ar vietējiem garīdzniekiem – adventistu mācītāju Imantu Ģipsli, katoļu priesteri Imantu Petrovski, kā arī ar pareizticīgajiem mācītājiem.
Ivars pauda stingrus uzskatus par Dieva vārdu un aizstāvēja Bībeles tekstu literāru izpratni par debesīm un elli, par velna esamību un par pasaules neizbēgamu kataklizmu.
Ivars labprāt interpretēja mūsdienu politiku Bībeles skatījumā. Vēl tikko pirms dažām dienām Ivars rakstīja, ka mūsu šķietamā valsts drošība var ātri izgaist, citējot vēstuli tesaloniķiešiem 5:3: “Kad sacīs nu ir miers un drošība, tad pēkšņi pār viņiem nāks posts, kā dzemdību sāpes pār grūtnieci, un viņi nevarēs izbēgt.”
Pārrunājot laikraksta “Financial Times” rakstu par solāro vētru apdraudējumu visām elektroniskām iekārtām, Ivars atgādināja Jāņa atklāsmes grāmatas 16:10 “Piektais (enģelis) izlēja savu kausu pār zvēra troni; tad viņa valstība tapa tumša (..)”.
Ir jābūt gataviem neparedzētajam, teica Ivars: ”Ko sēsim, to pļausim”. Diskusijās par citām laikmetīgām tēmām Ivars aizstāvēja skepsi evolūcijas jautājumos, gan arī cieņu pret dzīvību abortu jautājumā.
Bet pāri visam stāvēja Ivara īpašā dāvana atrast kopsaucēju ar savu līdzcilvēku – un to novest pie izpratnes par Dieva vārdu un par Dieva mīlestību. Ivars meklēja grūtībās nonākušos, un grūtībās nonākušie atrada Ivaru. Viņš spēja iedvesmot ar Jēzus vārdiem un rast apziņu, ka mēs visi esam pelnījuši Dieva mīlestību, bet ka Dievs sagaida to arī no mums.
LELBA arhibīskape Lauma Zušēvica: “Ivars bija vienreizējs Dieva bērns. Pasaulē bija tik viens kā viņš! Nekad neaizmirsīšu viņa vārdus jauniešiem. Viņš tik spēcīgi, klusi un patiesi viņus uzrunāja. Viņa sirds bija tik patiesa, kas gribēja glābt visus! Viņš ilgojās kopā savest visus Dieva bērnus”.
Ivars sameklēja – un priecājās – un palīdzēja citiem atrast Dieva mīlestību. Aizejot mūžībā rupji vardarbīgā ceļā, viņš upurēja sevi Latgales iedzīvotāju labā. Debesu pulkam ir pievienojies sludinātājs, kurš palīdzēs atgādināt: “Mīliet cits citu kā Dievs mūs ir mīlējis”. Paldies, Ivar!
Ivara Graudiņa izvadīšana notiks ceturtdien, 15. novembrī pulksten 13:00, no F. Trasuna muzeja “Kolnasāta”, Sakstagalā. Zemes klēpī guldīs Trasunu dzimtas Pedeļu kapos.
Māris Graudiņš
0
0
0
