Janvāra nogalē uz Rēzeknes novada Ozolaines pagastu atceļoja humānās palīdzības krava no Zviedrijas. Šī bija 104. reize, kad zviedru sūtījums nonāca pie palīdzības lūdzējiem Latvijā, taču pirmā reize bez labdarības akcijas aizsācējas Margitas Rappas, kura pagājušā gada nogalē, 84 gadu vecumā aizgāja mūžībā.
Pirms sākt dalīt drēbes, apavus un saimniecības preces, Ozolaines tautas namā sanākušie pagasta iedzīvotāji ar klusuma brīdi pieminēja pašaizliedzīgo un žēlsirdīgo Margitu, bez kuras pūlēm un milzīgās uzņēmības vairāk nekā simts zviedru labdarības kravas līdz Latvijai nenonāktu. Līdzīgi kā iepriekšējās reizes, arī 104. ziedojumu kravu Margita bija savākusi pati savām rokām, un februāra sākumā viņai jau bija ieplānots brauciens uz Latviju, taču strauji progresējošā slimība ieviesa savus labojumus un ierasties Latvijā Margitai vairs nebija lemts. „Bet Latvija paliks viņas laimīgā zeme. Sirsnīgo un smaidīgo Margitu mēs vienmēr atcerēsimies,” pastāstīja Tatjana Konstantinova, kura vairāk nekā 20 gadu garumā bija Margitas tulce Latvijā. „Pa šiem gadiem mums bija izveidojušās ļoti siltas un draudzīgas attiecības. Margita vienmēr stāstīja, cik ļoti viņai patīk Latvijas daba un mūsu sirsnīgie cilvēki. Katru reizi viņa ar nepacietību gaidīja nākamo braucienu uz Latviju. Pat pēdējā e-pasta vēstulē, ko saņēmu no Margitas, viņa rakstīja: „Uz tikšanos ar maniem latviešu draugiem!””.
Šoreiz palīdzības kravu atveda Margitas lielākie palīgi daudzu gadu garumā – Jans Eriks Hedins, Svens Eriks Johansons un Berita Johansone. „Zinājām, ka mūsu pienākums ir Margitas sakrāto nogādāt Latvijas cilvēkiem.” Jautāti, vai turpinās Margitas iesākto darbu un Latvijas cilvēki saņems arī 105. palīdzības kravu, zviedru labdari paliek domīgi: „Tad jau redzēs,” viņi saka. „Protams, ir sajūta, ka šis sirds darbs būtu jāturpina, taču tai pašā laikā apzināmies, cik daudz uzņēmības un spēka tas prasa,” stāsta Jans Eriks Hedins, kurš vairākus tūkstošus garo ceļu no Zviedrijas uz Latviju kopā ar Margitu mērojis kopš 1996. gada.
Ozolaines pagasta iedzīvotāji Margitu atceras tikai ar labiem vārdiem. Jurijs, noskatījis abiem mazdēliem siltus, krāsainus kombinezonus, stāsta, ka Margita bijusi sirsnīga un atsaucīga: „Jauki, ka ir šādi dvēseles cilvēki, kuru aicinājums ir iepriecināt citus un darīt labu. Bez viņas būs grūtāk.” Viņam piekrīt arī Svetlana no Pleikšņu ciema: „Darbu tagad atrast ir grūti, līdz ar to nav tik daudz naudiņas, lai varētu atļauties nopirkt jaunas drēbes, tāpēc šāda palīdzība ir ļoti vajadzīga. Ja citi domā tikai par savu labumu, tad Margitai līdzcilvēki bija pirmajā vietā.” Savukārt Jeļena Margitu sauc par Dieva dotu cilvēku: „Pirms gada man nodega māja, tajā laikā Margita ļoti palīdzēja – atveda dīvānu, galdu, ledusskapi un citas lietas, kas vajadzīgas iedzīves atjaunošanai,” ar lielu pateicību stāsta Jeļena.
Margita mācēja un nekautrējās saviem tautiešiem lūgt ziedojumus, ko nogādāt uz Latviju. Arī Zviedrijas cilvēki viņai uzticējās, jo zināja, ka palīdzība tiešām nonāks pie tiem, kam tā visvairāk nepieciešama. Laiks rādīs, vai Margitas iesāktajam darbam būs turpinātāji, taču viņas nenovērtējamais ieguldījums, gaišais smaids un uzmundrinošie vārdi paliks mums visiem atmiņā un iedvesmos kļūt par labākiem cilvēkiem.
0
0
0
