Sestdienas, 16. janvāra, saltajā un sarmainajā rītā, neliels pulciņš Rēzeknes novada iedzīvotāju no Kaunatas, Stružānu un Lendžu pagasta devās uz barikāžu piemiņas sarīkojumu „Bulvārī brīvība” Ķīpsalas hallē Rīgā. Vīri atceras, ka tikpat auksts, lai gan ne tik sniegots, bijis arī 1991.gada janvāris, tikai viņu pulks gan toreiz bija daudz daudz kuplāks. Lai sargātu tikko atgūto, trauslo Latvijas brīvības asniņu, no Rēzeknes rajona, tāpat kā no visas Latvijas, ik dienu uz galvaspilsētu izbrauca vairāki autobusi ar barikāžu dalībniekiem. Desmit dienas un naktis Zaķusalā, pie televīzijas torņa, Doma laukumā, Bastejkalnā, dega ugunskuri, pieeju pie stratēģiski svarīgajiem objektiem sargāja ne tikai dzelzsbetona bloki un smagā lauksaimniecības tehnika un autobusi, bet arī neapbruņotu ļaužu ķēdes.
“Roku rokā, vairākos lokos vajadzēja stāvēt, lai veidotu barjeru. Tika dota komanda nepakļauties provokācijām,” – atceras kaunatietis Antons Savickis. Viņš toreiz vēl studēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Kaut arī bijis pats karstākais sesijas laiks, katru dienu pieci autobusi ar LLA studentiem braukuši uz Rīgu uz barikādēm. “Pa dienu mācījāmies, pa nakti barikādēs. Miegs nenāca, kā nekā, jaunība.”
Antona novadnieki, Arturs Baltiņš, Aivars Brolišs, Juris Misāns, Roberts Gribusts, Dainis Čudars, Andris Dubovskis ir tikai maza daļa no tiem Kaunatas pagasta vīriem, kuri 1991. gada janvārī mēroja vairākus simtus kilometru garo ceļu uz galvaspilsētu, lai sargātu Rīgu. “No Kaunatas brauca divi autobusi pa maiņām, viens atbrauca, otrs aizbrauca. Mēs kādas četras reizes bijām barikādēs. Bija jau arī rajonā tādi kolhozi un sovhozi, kas nedeva autobusus, neļāva braukt, draudēja ar represijām,” – atceras Aivars Brolišs.
Nostājoties pretī PSRS apbruņotām īpašo uzdevumu vienībām, 1991. gada janvāra barikādēs Latvijas iedzīvotāji pierādīja, ka ir gatavi aizstāvēt savas valsts neatkarību. Stāsta Antons Savickis: “Bijām gatavi uzbrukumam gan no augšas, gan desantnieku uzbrukumam. Visas darbības bija saskaņotas un organizētas, nebija nekāda haosa. Visi bijām vienoti. Ja kāds mums jautāja – jūs ticat Godmanim, bija skaļa atbilde — Jā! Jūs ticat Gorbunovam? Jā! Toreiz mēs tik tiešām ticējām mūsu valdībai. Krievi arī bija uz barikādēm, arī uzraksti uz tām bija krieviski, ne tikai latviski – par neatkarību! Toreiz neskatījās, kādas tautības tu esi.” “Tauta bija sabraukusi tāda, kura zināja, ko grib. Smagā meža tehnika, piekabes ar blokiem piekrautas. Barikādes bija varenas,” — atceras Aivars Brolišs.
“Barikādes veidoja arī mūsu autobusi, bet tur stāvēja viens moskvičs un viens zaporožecs. Uz vecā zapiņa bija ar krāsu uzpūsts uzraksts- tanks. Tautai humora izjūtas netrūka arī toreiz,” – smejas Antons.
Ar savu devumu barikādēs piedalījušies arī populāri mūziķi, rīkojot koncertus. Antonam Savickim atmiņā kāda spilgta epizode.
“Atceros, naktī iegājām televīzijas tornī pasildīties, redzu, tur zālē klavieres. Kursabiedri zināja, ka es spēlēju, mudināja mani sēsties pie klavierēm. Apsēdos, nospēlēju, tie, kuri tur uz grīdas gulēja, pamodās, sāka man aplaudēt. Tad redzu, ienāk Olga Rajecka, Harijs Bašs, tur bija paredzēts viņiem koncerts. Es jau satrūkos, bet Harijs man saka, nekas, spēlē vien. Dzejniece Māra Zālīte nolasīja dzejoli, kas veltīts asiņainajiem notikumiem Lietuvā. Sākās aplausi, bet dzejniece parādīja, ka nevajag aplaudēt”
Kad 20. janvāra naktī asiņaini notikumi bija arī Rīgā, Antons, kam ir pirmā asinsgrupa, dzirdot pa radio aicinājumu, brauca nodot asinis apšaudē cietušajiem. Kaunatietim Dainim Čudaram tieši apšaude pie iekšlietu ministrijas apziņā bijuši kā lūzuma punkts. “Toreiz aktīvi nodarbojos ar sportu, kā jau visi sportisti, biju tāds skeptiķis, turējos maliņā. 20. janvāra pievakarē es slēpoju trasi, bija tāds asiņaini sarkans saulriets pamalē uz Rīgas pusi. Pārrados mājās, klausījos radio, tik tiešām, Rīgā lija asinis. Tad aizgāju un pieteicos braucienam uz barikādēm, ko organizēja klasesbiedrs Arturs Baltiņš, toreiz viņš bija arodkomitejas priekšsēdētājs.”
Savukārt strūžānietis Aivars Laganovskis naktī no 20. uz 21. janvāri bija pašā notikumu epicentrā. “Toreiz strādāju Strūžānu kūdras fabrikā. Bija visādas nesaprašanās ar rūpnīcas vadību, negribēja dot autobusu. Braucienu organizēja Voldemārs Silagaiļs, braucām ar personiskajām mašīnām, divas reizes, vienu nakti pie televīzijas torņa, otru no 20. uz 21. janvāri bijām pie iekšlietu ministrijas, kur tad notika šaudīšanās. Man jau gan tas nebija nekas jauns, jau bija 23 gadi, tikko biju izdienējis padomju armijā, izlūkdesantniekos. Kāpēc gāju uz barikādēm? Kā es neiešu, esmu latvietis, mani vecāki latvieši, mana dzimtene šeit,” – saka Aivars.
Uz barikāžu piemiņas pasākumu Aivars Laganovskis devās kopā ar ģimeni — sievu un trim jaunākajiem bērniem. Ar Ligitu kāzas nosvinējis tā paša 1991. gada Pēterdienā, izaudzināti pieci bērni, divas vecākās meitas jau ir savā dzīvē, dēls Artūrs (20 gadi) izmācījies par galdnieku un guļbūvju meistaru, tagad meklē darbu, Linda (14) mācās pamatskolā, pastarītei Ligitai ir tikai seši gadiņi. Strūžānu kūdras fabrika jau sen likvidēta, Aivars strādā gadījuma darbus mežā. “Strūžānos ar darbu grūti. Man jau 47 gadi, daudziem darbiem mani uzskata par vecu. Es neesmu politiķis, bet jūtu, ka ne viss pa šiem 25 gadiem valstī ir pareizi gājis. Vajadzēja vairāk domāt par to, lai tautai būtu darbs. Varbūt nevajadzēja sovhozus, kolhozus tik ātri likvidēt. Pabalsti ir, bet ne jau uz pabalstiem vien rokas klēpī salikuši sēdēsim.”
Daudzi toreizējie Latvijas aizstāvji šobrīd jau ir aizgājuši aizsaulē. Barikāžu dalībnieku statusa piešķiršana tika pārtraukta pirms gadiem desmit, precīzi saraksti nav saglabājušies, 1991. gada augusta puča laikā tos iznīcināja, lai nesāktos represijas. Dainis Čudars, kas pēc profesijas ir vēsturnieks, pabeidzis Latvijas Valsts universitāti, pieļauj, ka toreiz varēja atkārtoties arī 1940. gada traģiskie notikumi.
Vai 1991. gada barikādēm vispār bija nozīme? Dainis Čudars uzskata, ka noteikti, jo tā tomēr bija reāla darbība, lai parādītu savu attieksmi pret valsts neatkarību. “Visvairāk tā toreizējā vienotība ir palikusi atmiņā. To gan es ar grūtībām varēju pieņemt, ka bijām neapbruņoti. Ar kailām rokām pret pārspēku, ja tas būtu nācis – nez kā būtu bijis. Barikādes, Salu tilts, Daugava, vējš, aukstums un mēs – bez ieročiem, tikai ar gara spēku, varbūt kādam kāds armatūras gabals, akmens. Tas bija fenomens!”
Lauku vīriem tā dīvaini šķitis tas, ka arī barikāžu laikā dzīve galvaspilsētā daļēji ritējusi kā parasts. “Bija kā tāda paralēlā pasaule, brīvos brīžos aizgājām pāri Daugavai uz Vecrīgu, mēs tādi, kažociņos saģērbušies, bet tur cilvēki sēž kafejnīcās, atpūšas, priecājas, braukā džipos. Tagad Ukrainā, Maidanā jau bija tas pats,” – piebilst Dainis.
Atceres pasākumā “Bulvārī brīvība” Ķīpsalas hallē (režisori Juris Jonelis un Uģis Brikmanis) barikāžu dalībnieki varēja noskatīties tā laika videomateriālus, dzeju, ko ierunājuši Daugavpils teātra jaunā dramatiskā teātra aktiera mākslas kursa studenti (kursa vadītājs režisors J. Jonelis), skatīties filmas no 1991. gada janvāra galvenajām norises vietām, tostarp fragmentus no Zigurda Vidiņa filmas “Tēvu barikādes”, kura tiks dāvināta visām Latvijas vidusskolām un profesionāli tehniskajām skolām. Emocionāli aizkustinošs bija koncerts, kurā piedalījās mūsdienu tautas mūzikas apvienība Jauno Jāņu orķestris, muzikālā apvienība Raxtu raxti, etnorokgrupa ElektroFolk, Latvijas Kultūras akadēmijas jauktais koris Sōla, Rīgas Tehniskā universitātes studentu pūtēju orķestris SPO, jaunā un talantīgā dziedātāja Aleksandra Špicberga. Dalībniekus uzrunāja Nacionālo bruņoto spēku komandieris Raimonds Graube, kultūras ministre Dace Melbārde u.c. Tika nolasīti arī Valsts prezidenta un Saeimas priekšsēdētājas apsveikumi.
“Jūs esat varoņi, jo jūs toreiz nenobijāties, kaut arī nevarēja zināt, kā tas viss beigsies,” – savā uzrunā uzsvēra Latvijas Pašvaldību savienības valdes priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis.
“Bail nebija, bet teikšu godīgi, bija tāda sajūta, ka kurā katrā brīdī var kaut kas notikt, bet tas jau toreiz bija ne tikai Rīgā vien. Galu galā, kāda starpība, vai tev mājās atnāk pakaļ, aizved prom, labāk mirt ar godu, nekā kaut kur bēgot mežā. Bija arī pie mums vietējie, kuri baidījās braukt, teica, ka labāk nevajagot,” – saka Antons Savickis.
“Kas mainījies pa šiem 25 gadiem? Daudz kas! Tagad nav kam ticēt. Ja politiķi var izmēdīt pensionārus, baidās pieiet pie tautas runāt, kas tu esi par vadītāju! Vēlēšanu sistēma, ierēdņu bezatbildība, korupcija, demogrāfiskā krīze, tauta jau to visu redz un saprot, tāpēc arī uz barikāžu notikumiem skeptiski skatās, saka, ko tagad darīt, varbūt vēlreiz celt?! Latvieši jau ir pacietīga tauta.”
Laikam jau daudziem jo daudziem barikāžu piemiņas pasākuma dalībniekiem, kuri bija pulcējušies Ķīpsalas hallē no visas Latvijas, tagadējai piecdesmitgadnieku paaudzei, dziļi sirdī iekrita toreizējā Latvijas Tautas frontes priekšsēdētāja, 12. Saeimas deputāta Romualda Ražuka teiktie vārdi: “Pašreiz pie varas esošie ir tur tikai tāpēc, ka jūs 1991. gadā bijāt tur, kur bijāt! Man ir lepnums un gods, ka toreiz biju kopā ar jums.”
Anna Rancāne
Autores foto
0
0
0
