“Es vēlos, lai mani mazie bērnudārznieki iemācītos cieņu pret apkārtējiem, cieņu pret vidi un vietu, no kurienes viņi nāk. Lai pēc pāris gadiem uz skolu viņi dotos ar neizsmeļamu vēlmi mācīties, iepazīt un izzināt plašo pasauli,” stāsta “Cālīšu” grupiņas skolotāja Natālija Briksina no Rēzeknes novada Silmalas pagasta pirmsskolas izglītības iestādes. Natālija ir viena no 15 jaunajiem skolotājiem, kuri šoruden papildināja Rēzeknes novada pedagogu rindas.
Sapnis kļūt par skolotāju Natālijā mājojis kopš bērnības. “Ja kāds prasīja vai sacerējumā vajadzēja rakstīt par savu sapņu profesiju, vienmēr teicu, ka būšu skolotāja, un tieši sākumskolas posmā, jo vislabāk man patīk darboties ar maziem bērniem.”
Lai gan par skolotāju Natālija Briksina strādā pirmo gadu, ceļš uz Silmalas pirmsskolas izglītības iestādi viņai nebija svešs arī pirms tam – jau trīs gadus viņa strādā bērnudārza ēdnīcā, kur Natālijas darba pienākumos ietilpst dokumentācijas kārtošana, produktu pasūtīšana un ēdniereižu plāna sastādīšana. Dārziņa ēdnīcā paiet Natālijas rīta stundas, savukārt pēcpusdienā viņa strādā kā skolotāja ar 14 pašiem mazākajiem – pusotru līdz trīs gadus veciem – dārziņa bērniem.
Šobrīd Natālijas ikdiena ir ļoti piesātināta, jo darbu Silmalas pirmsskolas izglītības iestādē viņa paspēj savienot ar studijām Rēzeknes Augstskolas programmā “Pamatizglītības skolotājs”. “Kopš iestājos augstskolā, esmu sākusi citādāk saprast jēdzienu “izglītošana”, kā arī dziļāk esmu iepazinusi bērnu attīstības procesus. Tā kā pagaidām augstskolā mums vairāk māca teoriju, man ir ļoti palaimējies, ka visas studiju laikā uzkrātās zināšanas nekavējoties varu pārbaudīt praksē, strādājot bērnudārzā.”
Natālija teic, ka pirmais mēnesis skolotājas darbā bija kā adaptācija: “Bērni pierada pie manis, es sadraudzējos ar viņiem, iepazinos ar vecākiem. Tagad katru pēcpusdienu strādāju ar bērniem individuāli. Lai gan mazie pēc aktīvajām dienas gaitām pievakarē jau nedaudz piekusuši un noturēt viņu uzmanību ir liels izaicinājums, mēs protam atrast kopīgu valodu. Šajā agrajā vecumā ar viņiem daudz jāstrādā – zīmējot burtiņus un krāsojot mēs attīstām pirkstiņu veiklību, mācāmies runāt latviešu un krievu valodā, kā arī pildām dažādus uzdevumus.”
Jaunā skolotāja stāsta, ka viņas audzēkņi esot ļoti dažādi, taču viņus visus vieno kopīga iezīme – mīlēt tāpat vien, neko neprasot pretī. “Strādājot ar mazajiem, esmu atklājusi, ka ik dienu no jauna varu piedzīvot bērnību,” priecājas Natālija. “Tas ir fantastiski! Mēs, pieaugušie, bieži aizmirstam šīs vienkāršās patiesības, ka vajag mīlēt, priecāties par dzīvi, novērtēt ikdienišķas lietas – bērni to māk atgādināt, tāpēc man ļoti patīk pavadīt laiku kopā ar viņiem un mācīties nepazaudēt bērnības garšu.”
Natālija Briksina ir rīdziniece. Dzimusi un līdz 10. klasei viņa mācījās galvaspilsētā, tāpēc pārcelšanās uz nelielo Silmalas pagastu 25 kilometru attālumā no Rēzeknes sākumā Natāliju darīja bažīgu – vai iedzīvosies laukos, vai nebūs garlaicīgi un, galvenais, vai atradīsies darbs. “Teiciens “Nekad nesaki nekad” pilnībā attiecas uz mani, jo tiešām kādreiz biju teikusi, ka nekad nespētu dzīvot nomales ciematā ar pāris simtiem iedzīvotāju, taču mīlestība dara savu.” Rīgā Natālija iepazinās ar Andreju, apprecējās un drīz jaunajā ģimenē pieteicās pirmā meitiņa Valērija. “Vīrs teica, ka viņam nepatīk lielpilsētas burzma, tāpēc nolēmām pārvākties uz Andreja dzimto Silmalas pagastu.”
Kamēr Valērija bija maziņa, Natālija dzīvoja pa mājām un audzināja meitiņu. Kad meitiņa paaugās, Natālija sāka strādāt Silmalas dārziņa ēdnīcā, pēc neilga laika ģimenē piedzima dēls Timurs. Kad puika jau bija pietiekami liels, lai viņu varētu atstāt vecmāmiņas Jeļenas gādīgajās rokās, Natālija nolēma, ka ir gatava mācīties augstskolā. Liels atbalsts esot arī vīrs Andrejs, kurš mudinājis uzsākt mācības un katru brīvu brīdi pieskata bērnus. “Tā sakrita, ka vienlaicīgi ar iestāšanos augstskolā, Silmalas pirmsskolas izglītības iestādes direktore Jeļena Dzene man piedāvāja strādāt par skolotāju un izkārtoja tādu darba grafiku, lai varu savienot gan ar studijām, gan darbu skolas ēdnīcā. Iespējams, ja es dzīvotu kādā lielā pilsētā, manu uzņēmību un strādātgribu varbūt tik ātri nemaz nepamanītu un starp desmitiem citu topošo pedagogu uzreiz nedotu iespēju sevi pierādīt – domāju, ka tas ir milzīgs ieguvums dzīvei nelielā ciematā,” uzskata jaunā skolotāja.
Šogad aprit desmit gadi kopš ģimene par mājām sauc Silmalas pagasta Gornicas ciemu, un Natālija teic, ka vairs nemaz nespēj iedomāties savu dzīvi citādāku. “Vasarā, kad biju Rīgā, sapratu, ka atpakaļ tajā burzmā vairs negribētu. Man ir svarīgi arī tas, ka bērniem te patīk, viņiem ir drošāk, ir svaigs gaiss. Protams, var aizbraukt apciemot radus, bet dzīvot un strādāt te ir jaukāk!”
Madara Ļaksa,
Rēzeknes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste
0
0
0
