“Divreiz vienā upē neiekāpt” – teicis sengrieķu filozofs Hēraklīts. Nevar un nevajag, jo tikpat plūstošs kā ūdens ir arī laiks, kas sev līdzi aiznes dažāda lieluma notikumus un liek vērtēt, secināt, meklēt ceļus.
2017. gada maija sākums bija tas laiks, ko nedz var, nedz vajag atkārtot. Tas vēsturē ierakstīts ar īpašu noskaņu, kurā noticis, izteikts un iecerēts daudz kas Latgales labā. Pagaidām piepildījās lūgums par Latgales dienas atzīšanu valsts mērogā, – 27. aprīlis turpmāk būs Latgales kongresa diena. Gribas ticēt, ka par labu tradīciju kļūs arī pērngad aizsāktās novadmācības stundas Latgales skolās (kaut vienreiz gadā!), kas, jāatzīst, bija ar īpašu novatorisma auru, jo pie skolēniem devās sabiedrībā pazīstami latgalieši.
Maltas Bērnu un jauniešu centrā pērngad skatījāmies multfilmu latgaliski, griezām latgaliešu valodas “Breinumu skrytuli”, pētījām karti “Ar Latgolu sirdī”, bet šogad tika meklēta jauna pieeja bērnu iepazīstināšanai ar Latgali, tāpēc 26. aprīļa pēcpusdienā pasākumā “Maltys bārnu rūzeitis Latgolai” tika piedāvāta izglītojoša prezentācija un vairākas radošās darbnīcas, apspēlējot Rūžeņas (Rozes) un ziedu tēmu.
Prezentācijā bērni uzzināja par vēsturisko Latgales kongresu (1917), par jaunākajām un arī vizuāli spilgtākajām latgaliski izdotajām grāmatām (ar iespēju tās paškurināt, piem., “Gostūs pi Boņuka”, Inetas Atpiles-Juganes “Mūdynuot muokuļus”, Ontona Slišāna “Labi, ka labi”, u.c.), tāpat zīmēja savas dzimtas minikociņu (diemžēl daži bērni pat nezināja savu vecvecāku vārdus!). Visinteresantākā nodarbe, bērnu skatījumā, bija loterija, kur pie mazām piemiņas balvām tika visi klātbijušie, atbildot uz jautājumiem gan par Latviju, gan Rēzekni, kā arī minot mīklas par ziediem (piemēram, kas tas ir – “Nikur naaug, zīmu pi lūga zīd?” vai “Dzaltona gūteņa, bolts pīneņš?”) un atbildot uz jautājumiem par rozēm (piemēram, “Kurā gadā iestādīta visvecākā roze, kas aug joprojām?” un “Cik tonnu ziedlapiņu vajag, lai iegūtu 1 kg rožu eļļas?”).
Atsevišķa informatīva sadaļa bija veltīta Rēzeknei kā pilsētai, kas vienīgā Latgalē godam nes Rozes vārdu. Bērni uzzināja gan par Rozes svētkiem, ko ik gadu rīko Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, gan varēja dzirdēt veltījumdziesmu Rēzeknei – “Pilsēta ar Rozi matos”. Tāpat ar interesi klausījās leģendu par princesi Rozi un redzēja fotogrāfiju ar dzijas lellīti – Rozīti, kas reiz bija iecerēta kā pilsētas reprezentācijas dāvana! Par mazajām, bet bērniem noderīgajām dāvaniņām paldies Rēzeknes pilsētas domei.
Savukārt iepazīt latgaliešu valodas skanīgumu šoreiz bērni varēja caur puķu nosaukumiem (liels paldies par palīdzību žurnālistei Marutai Latkovskai). Taču bija arī uz ātrumu un atjautību balstīti uzdevumi, piemēram, cik patskaņu ir vārdā “Rūzeite”. Minēju arī interesantus faktus: vismazākā rozīte ir kā rīsa graudiņš un tās nosaukums ir “Si”; par rūžeņu Nautrēnos sauc balto tīteni, bet Skaistā par rūzeitem – meža malvu. Un, protams, fonā skanēja latgaliski azartiskā dziesma “Auga, auga, rūžeņa”, kamēr bērni – taurenīši un ziediņi – spēlēja puķainās spēles visu pasākumu ziņkārīgi apkārt lidojušās Bitītes (Intas Bules) vadībā.
Novadmācība ir sava novada iepazīšana, taču, strādājot ar bērniem, informācijai jābūt tikai kā vienam no komponentiem, noteikti nepieciešami izklaides, radošie elementi. Un šoreiz mūsu gadījumā tās bija meistardarbnīcas, kurās tapa rozītes: no māla (vadīja skolotājs Viktors Bogdanovs), no papīra (sk. Inta Bule), no dzijas (maltēniete Eleonora Siņavska), no miltiem (sk. Rita Siņavska).
Nezinu, vai šajā ziņā būs iederīgs vārds “diemžēl”, bet pasākumā runāt nācās ne tikai latgaliski, bet reizēm arī latviski un pat dažus vārdus tulkot krieviski… Bet galvenais jau bija parādīt bērniem, ka latgaliskais ir dzīvs dažādās izpausmēs. Ticu, ka viņi to sajuta, tāpat tradicionālo latgaliešu cepumu, eļļā vārīto “Rūzeišu” debešķīgo smaržu, kas ieskāva visu iestādi un vadīja bērnu soļus no darbošanās līdz virtuvei! Vai arī miltu rozītes nav latgaliešu vērtība? Vairums bērnu nebija redzējuši, kā tās gatavo! Varbūt novadmācības stunda Maltas BJC bija mazs, bet garšīgs solītis pretī dzimtās Latgales iepazītvēlmei?!
Upe turpina plūst, un ne vienmēr vajag kāpt tajā, iespējams, pietiek arī ar viegliem pieskārieniem ūdens virsmai, lai gūtu paliekošas sajūtas…
Skaidrīte Svikša,
novadmācības stundas vadītāja Maltas BJC
0
0
0
