Stalta un lepna māte Latvija šogad svin simtgadi. Latvijas vēstures līkloči – 1941.gada 14. jūnijs un 1945. gada 25. marts, laiks, kad raudāja Latvijas zeme tūkstoš cilvēku balsīs. Šīs šausmas viņā iedvesa komunistiskais genocīds.
Maltā represēto piemiņas diena dzestra, bet saulaina aizsākās ar aizlūgumu Rozentovas Sv. Krusta pagodināšanas Romas katoļu baznīcā un turpinājās pie piemiņas akmens. Draudzes prāvests Rinalds Broks aicināja ar klusuma brīdi godināt Sibīrijas moku ceļos aizgājušos un nodziedāt Latvijas himnu – lūgšanu “Dievs, svētī Latviju”.
Maltas pagasta pārvaldes vadītājs Vitālijs Skudra savā uzrunā aicināja uzturēt dzīvu piemiņu par cilvēkiem, kas tik nežēlīgi, ar visām saknēm tika izrauti no dzimtās zemes un dzimtajām mājām. Viņš pateicās Annai Babrei par viņas ieguldījumu represēto iedzīvotāju piemiņas saglabāšanā.
Klausoties Indras Koroļonokas izjusto muzikālo priekšnesumu, klātesošie varēja ļauties skumjām pārdomām par nelaimīgo likteņiem.
Anna Babre pastāstīja, ka doma rakstīt grāmatu” Represēto maltēniešu likteņstāsti” radās pēc sarunas ar Leokādiju Koroļonoku. Iniciatīva veidot piemiņas zīmes represēto upuru piemiņai radās Atmodas laikā, kad Anna darbojās Latgales kultūras biedrībā. Šogad 14. jūnijā aprit 27 gadi kopš Maltā tika uzstādīts represēto piemiņas akmens.
Piemiņas dienas pasākuma dalībnieki no simboliskām bērzu tāss vēstulēm lasīja izsūtīto cilvēku vārdus un uzvārdus, apliecinot to, ka sirds atmiņa ir dzīva.
Jaunsargu līdzdalība pasākumā bija kā apliecinājums tam, ka māte Latvija var lepoties ar patriotiski noskaņoto jauno paaudzi.
Silvija Pīgožne, Maltas vēstures muzeja vadītāja
0
0
0
