No tālās Denveras Amerikā saņemta skumja ziņa – 17. maijā, nesagaidot 78. dzimšanas dienu, aizsaules gaitās devies Jānis Rupainis, ievērojamā Latgales rakstnieka Antona Rupaiņa dēls, aktīvs atbalstītājs Antona Rupaiņa muzejam Bērzgalē un dzimto māju vietai Pūriskos.
Jānis dzimis 1938. gada 21. maijā Latvijā. Kara laikā, 1944. gadā Rupaiņu ģimene emigrēja uz Vāciju, bet vēlāk 1948. gadā uz ASV Minesotu, kur viņus atbalstīja Svētās Māsas Krukstounas pilsētā, Minesotas ziemeļos. Jānis gāja Katoļu skolā šajā pilsētā un to pabeidza 16 gadu vecumā.
1954. gadā Jānis sāka mācīties Ziemeļu Dakotas universitātē, kas atradās Grand Forksā, un dzīvoja studentu pilsētiņā turpat koledžas teritorijā. Pa to laiku viņa ģimene pārcēlās uz St.Paulo pilsētu, kas bija lielākā valsts dienvidu daļā. Gadu vēlāk Jānis pārcēlās uz Minesotas Universitāti Mineapolisā un dzīvoja mājās. 1962. gadā viņš pabeidza universitāti ar zinātnisko grādu psiholoģijā un socioloģijā. Viņš kļuva par ASV pilsoni 1963. gadā.
Pēc universitātes pabeigšanas Jānis dabūja darbu Labklājības ministrijā St.Paulo pilsētā un strādāja tur apmēram gadu līdz 1963. gada aprīlī viņu iesauca armijā. Karadienesta lielāko daļu viņš pavadīja Ft.Hoodā, Teksasā medicīnas bataljonā 2. bruņotajā divīzijā. Jānis tika atbrīvots no armijas 1965. gada aprīlī.
Pēc tam viņš atgriezās savā iepriekšējā darbā St. Paulo. 1967. gada 22. maijā Jānis apprecējās pirmo reizi. Neilgi pēc tam Jānis ar sievu pārcēlās uz Džeimstaunu Ņujorkā, kur viņu uzņēma par biedru sociālā darba programmā valsts universitātē Ņujorkā – Bufalo.
1970. gadā Jānis saņēma speciālista grādu un sāka strādāt psihiatriskajā slimnīcā turpat pie Bufalo. Vēlāk Jānis un viņa sieva strādāja Vašingtonā, D.C. rajonā, savukārt 1973. gadā viņi pārcēlās uz Vīni. Jānis pašķīrās ar pirmo sievu 1980. gada janvārī, un laulība tika šķirta 1982. gadā.
Jānis apprecējās otro reizi 1986. gadā. Viņš strādāja Vašingtonā D.C. Labošanas departamentā. Viņš tur strādāja, kamēr aizgāja pensijā 1995. gadā. Pēc tam viņš aizbrauca uz Denveru.
Lai gan bērnu viņiem nebija, ģimenes dzīve Denverā bija rosīga. Kopā ar sievu Betiju, pēc tautības itālieti, viņi apceļoja neskaitāmas vietas ASV, Mehiko un Itālijā, kur Betijai ir ļoti daudz radinieku. Jānis vadīja senioru klases brīvprātīgo punktā.
Jānim bija ļoti daudz draugu Denverā, taču tur nebija neviena radinieka, tāpēc ilgu laiku viņa kvēlākais sapnis bija iepazīties ar radiniekiem Latvijā. Pirmo vēstuli Antona Rupaiņa muzejā no Jāņa sievas Betijas saņēmu e-pastā 2008. gada 7. aprīlī, kad Betija caur internetu meklēja Rupaiņu radiniekus. To uzskatīju kā dāvanu no savas nesen mirušās māmiņas, jo manu māti sauca Zinaida un 7. aprīlī vārdadiena ir tieši Zinaīdām.
Turpmāk mēs regulāri sarakstījāmies. 2009. gada 25. jūlija vakarā pirmo reizi Jāni sagaidījām Bērzgalē. Jānis ieradās kopā ar dzīvesbiedri Betiju un sava tēva Antona jaunākā brāļa Pētera trim bērniem: Annu, Mariju un Juri. Prombraucot Jānis apņēmās Latviju apciemot katru gadu, un visus šos gadus savu solījumu viņš arī pildīja, arī šovasar viņš bija iecerējis atbraukt.
Ciemodamies 2009. gada vasarā, Jānis atkal atcerējās latviešu valodu, ko nebija lietojis 65 gadus. Jānis ne tikai centās runāt, bet arī turpmāk man uz muzeju vēstules rakstīja latviešu valodā. Vēstules bija īsas, bet tajās viss bija labi saprotams. Šī gada martā, jau pēc Lieldienām Jānis rakstīja: “Priecigus svetkus Tev! Es vienmer smaidu redzejot tavas kartinas un dzejolisus! Mes te varetu vieglak svinet Ziemassvetkus neka Lieldienas. Sniegs ir dzils no vetras divas dienas atpakal. Nav labi ja kokiem un pukem siltums paradas agrak ka piecerets. Vel nezinu kad busu Latvija. Ceru ka tu atkal vari padancot! Janis”
Pēdējā vēstule e-pastā pienāca dienu pirms skumjā notikuma – 16. Maijā. Vēstule bija ļoti īsa, tikai viena rindiņa: “Sveiks Olga! Mans dators ir beigts lai gan adrese ir ta pat. Rakstu uz cita. Busu Latvia 14 Juluja. Uz redziti! Janis.”
Tā būtu arī noticis, ja kaulainā klusi un nemanāmi Jāni nebūtu aizsaukusi pie sevis 17. maijā rīta, tikai četras dieniņas pirms viņa 78. dzimšanas dienas…
Jānis vienmēr bija uzņēmīgs un darbīgs. Nupat, šajā pavasarī dienas gaismu ieraudzīja viņa pēdējais veikums – ar Jāņa palīdzību pirmoreiz Latvijā tika izdota Antona Rupaiņa grāmata “Māra mostas”. Taču Dievs aizsauc pie sevis labākos, un aizsauc viņus pēkšņi. Jānim palika daudz iesāktu darbu, plānu un ieceru. Bija domāts Latgales Kultūras centra izdevniecībā izdot Antona Rupaiņa grāmatu “Baltie tēvi”. Ģenovefa Rupaine milzīgu darbu ir ieguldījusi sakopjot un atjaunojot Rupaiņu dzimtas mājas Pūriskos. Savu pēdējā gada veikumu Geņa gribēja Jānim parādīt, kad Jānis ieradīsies jūlijā Pūriskos, bet…kaulainā diemžēl izrādījās veiklāka…
Jāni, gaišu ceļu Tavai dvēselei! Tu vienmēr būsi mūsu sirdīs un atmiņās!
Skumju brīdī domās esam kopā ar Jāņa tuviniekiem, draugiem un īpaši Jāņa dzīvesbiedri Betiju, kura ir zaudējusi vīru, tuvāko draugu un kompanjonu.
Olga Pekša
Antona Rupaiņa muzeja vadītāja
0
0
0
