25. novembrī Bērzgalē apmeklētājiem durvis vēra atjaunotais rakstnieka Antona Rupaiņa (1906 -1976) muzejs. Patīkamas pārmaiņas piedzīvojusi gan ekspozīciju zāle, gan pati ekspozīcija, kļūstot mūsdienīgāka un pievilcīgāka. Nelielajā telpā, kas atrodas Bērzgales kultūras namā, var iepazīties gan ar Bērzgales pagasta vēsturi un ievērojamākajiem bērzgaliešiem, gan ar rakstnieka – novadnieka dzīvi un literāro darbību.
Ekspozīcijā izvietoti restaurētie autentiskie sadzīves priekšmeti no A. Rupaiņa dzimtajām mājām Lendžu pagasta „Pūriskos”: trauku skapis, virtuves skapītis un sekreters, jeb rakstāmgalds. Telpā pieejams dators, projektors un ekrāns, uz kura var eksponēt videomateriālus.
Atklājot jauno ekspozīciju, Antona Rupaiņa muzeja direktore Olga Pekša izteica lielu paldies Bērzgales pagasta pārvaldei, kultūras nama vadītājai Dailai Ekimānei, Rēzeknes novada domei, kā arī vietējiem ļaudīm par atbalstu ekspozīcijas tapšanā.
“Rupaiņa dzīves ceļš no Pūriskiem līdz Minesotai un atgriešanās, tas ir daudzu latviešu ceļš, un nav svarīgi, kur viņi iet, bet ir svarīgi, ja viņi atgriežas dzimtenē, vai nu paši, vai ar saviem darbiem. Lai veicas jūsu muzejam,” – tā savā apsveikuma uzrunā teica Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs.
Bērzgales vēsture ir bagāta ar izcilām personībām un ievērojamiem notikumiem, tāpēc gan kādreizējā Bērzgales ciema vadītāja Staņislava Igaune, gan pašreizējais Bērzgales pagasta pārvaldnieks Arvīds Dunskis atzīmēja, ka būtu nepieciešams telpas paplašināt. Muzejam cienīga vieta būtu Bērzgales muižas ēka, taču tās atjaunošanai nepieciešami lieli līdzekļi.
Muzeja jaunās ekspozīcijas ierīkošana veikta Valsts kultūrkapitāla fonda finansētā projekta ietvaros (EUR 5270). Telpas atjaunošanas darbiem līdzekļus piešķīra Rēzeknes novada pašvaldība un Bērzgales pagasta pārvalde, darbus veica SIA “HELDIG” (Jānis Brokāns un Valdis Vigups).
Kopš 1988. gada, kad tika izveidots Rupaiņa muzejs, tas arvien ir papildinājies ar jauniem eksponātiem, laikabiedru atmiņām un pierakstiem. Antons Rupainis joprojām ir bērzgaliešu vidū – no Annas Adijānes vecāku atmiņās aprakstītā mazā Pūrisku zēna, kas agrajos rītos kopā ar kaimiņu bērniem pa dziļu sniegu bridis uz Rorātu svēto misi baznīcā, līdz smalkam kungam pelēkā mētelī un hūtē – kā rakstnieku no bērnības, ciemojoties dzimtenē, atceras viņa māsas mazmeita Ingūna Lipska, kuras dziedātās dziesmas un dzeja emocionāli un sirsnīgi veidoja pasākuma otro daļu.
Rakstnieks Antons Rupainis dzimis 1906. gada 13. septembrī Bērzgales (tagad Lendžu) pagasta Pūrisku ciemā, trūcīgā zemnieku ģimenē. 1928. gadā beidzis Rēzeknes skolotāju institūtu, pēc tam studējis Latvijas konservatorijā un apmeklējis E. Feldmaņa un M. Čehova teātra kursus.
No 1028. līdz 1932. gadam strādājis par skolotāju dažādās skolās. A. Rupainis dibināja un diriģēja jauniešu korus, organizēja teātra trupu Bērzgalē, kā arī pats veiksmīgi darbojās par režisoru un aktieri.
No 1927. gada A. Rupainis latgaliešu periodiskajos izdevumos publicēja dzejoļus, tēlojumus un skices. Ļoti nozīmīgs A. Rupaiņa darbs publicēts 1937. gadā žurnālā „Atpūta”, tas ir plašais vēsturiskais romāns „Baltie tēvi”, kura darbība risinās viduslaiku Latgalē, atklājot dominikāņu klostera dibināšanu Aglonā. Kopumā A. Rupainis ļoti daudz rakstīja gan latgaliešu, gan latviešu valodā.
1944. gadā A. Rupainis emigrēja uz Vāciju, bet 50. gados viņa ģimene pārcēlās uz ASV, kur rakstnieks strādāja kādā katoļu māsu klostera skolā Minesotā. Jau pirmajā emigrācijas gadā Rupainis aktīvi un ar panākumiem rakstīja un publicējās periodikā un atsevišķos izdevumos.
Lielākajai daļai A. Rupaiņa darbu ir vēsturiska tematika. Drukas aizlieguma laiks Latgalē attēlots lugā par P. Miglinīku „Kod pirmī gaiļi dzīdōja”, vēlāk šis pats materiāls tika izmantots vēsturisko romānu triloģijā „Māra mostas” un monogrāfijā „Pīters Miglinīks”. Par Latgales atmodas darbinieku gaitām Pēterburgā 20. gadsimta sākumā stāsta romāns „Tauta grib dzeivōt”. Nepabeigts ir palicis vēsturiskais romāns par Latgali 14. gadsimtā – „Rēzeknes rekviems”. 20. gadsimta 30. gadu Latgales ļaužu dzīve atainota garstāstā „Jaunō skūlōtōja” un romānā „Zemes sōļs”.
Lielu ievērību zinātnieku vidū ir izraisījis A. Rupaiņa pētījums par valodu attīstību –„Arheolingvistika”. Pēdējais A. Rupaiņa darbs, stāstu krājums „Pasaules vējos”, izdots 2000. gadā Rēzeknē, tajā apkopotie stāsti vēsta par rakstnieka dzimto pusi.
Mūžībā A. Rupainis aizgāja 1976. gada 20. aprīlī Viskonsinā, urna ar viņa pelniem tika apbedīta Miķeļa kapos Rīgā, bet 1991. gadā pārapbedīta Bērzgales kapos.
Annas Rancānes teksts un foto
0
0
0
