21. jūnija vakarā Rikavas etnogrāfiskais ansamblis ikvienu aicināja skatīties, klausīties, līdzi dziedāt un ieskandināt vasaras Saulgriežus. Ar savu klātbūtni pasākumu kuplināja Bērzgales folkloras kopa, dziedot Jāņu dziesmas un uzsverot Jāņu zāļu ārstnieciskās īpašības.
Šogad Vasaras saulgriežos – 21. jūnijā, gada garākajā dienā, visā Latvijā tika īstenots unikāls projekts – “Gadsimta garākā Līgodziesma” – no saules lēkta līdz saules rietam Līgo dziesmas vijās cauri visai Latvijai, kopīgā dziedāšanā savienojot visu novadu ļaudis. Kopīgajai novadu līgošanai pievienojāmies arī mēs. Pāri sirmajām Rikavas skolas parka liepām un ozoliem tālu aizskanēja varenais un stiprais “Līgo!“.
Rikavas etnogrāfiskais ansamblis veido teatralizētus uzvedumus, atspoguļojot gan nozīmīgākos cilvēka dzīves notikumus, piemēram, kāzas un kristības, gan ikgadējos svētkus un svarīgākos darbus lauku sētā, ko kādreiz veica visi kopā talkās.
Šoreiz rikavieši skatītājus priecēja ar uzvedumu „Māslu tolka”, kas ansambļa repertuārā nebija bijis 30 gadus. Talkas saimnieks un saimniece, mēslu mēzēji, ārdītāji un “pataļči” ar saviem dialogiem, jokiem, dziesmām un ticējumiem klātesošos uz brīdi aizveda senajos laikos, kad visi lielie darbi tika darīti kopīgi, un cilvēki talkā prata arī smagu un netīru darbu veikt, jokojot, dziedot un priecājoties. Skatītāji uzzināja arī dažus ticējumus. Piemēram, mēslu ārdītājai, kura atstāj tukšas vietas, vīrs būšot plikpauris. Šī piezīme vainīgo gan nesamulsināja, viņa vien attrauca: „Labi, ka tāds!” Tāpat bija iespēja atcerēties arī Jāņu nakts rituālus par precībām. Viens no tiem – metot vainagu ozolā, meita var noteikt, pēc cik gadiem precēsies. Ja vainags paliks ozolā ar pirmo reizi, tad jau šogad.
Kad puiši un meitas talkas sviedrus bija nomazgājuši pirtī, rotājušās Jāņu vainagiem un Jāņuzālēm, ciemos ieradās bērzgalietes, Skanēja pazīstamas un arī Rikavas pusē nedzirdētas Līgo dziesmas. Diena pirms Jāņiem tiek saukta par Zāļu dienu, kad lielākā vērība un pūles jāveltī zāļu vākšanai. Skatītājus priecēja un sacēla jautrību Bērzgales sievu atraktīvais stāstījums par Jāņuzāļu vērtīgajām īpašībām. Katra folkloras kopas dalībniece bija atradusi droši vien sev vistuvāko Jāņu zāli, jo prata to vērtīgās īpašības izsmeļoši noraksturot. Ozollapas, sarkanais un baltais āboliņš, vīgriezes, madaras, vērmeles un rudzupuķes – rikavieši turpmāk zinās, kādas zāles jālieto pret cimperlību, kurās nogurušam jāpaguļ, lai pēc stundas varētu turpināt svinēt Jāņus, kuras palīdz pret blusām un citiem kukaiņiem, kuras liks jauki smaržot un Jāņu naktī pievilināt pretējo dzimumu, kuras ļaus visu redzēt un nepalaist garām, ko citi dara.
Neizpalika Jāņu ugunskurs, ozollapu un ziedu vainagi Rikavas pagasta saimniekiem, Jāņiem un Jāņabērniem, alus, siers, pīrāgi, kopīgas dziesmas un rotaļas. Noslēgumā izskanēja Rēzeknes novada himna, ko, kā izrādās, prata līdzi dziedāt arī jaunā paaudze.
Desmitgadīgais Aleksandrs, kurš uz pasākumu atnāca vecmammas pierunāts, beigās atzina: „Šī bija laimīgākā diena manā mūžā!”
Kāda priecīga Līga no līgotāju pulka
0
0
0
