Saulainajā 29. oktobra rītā melna vēsts, kurai nekādi negribas noticēt, pāršalc visu Strūžānu ciematu – 28. oktobra vakarā pēkšņi no dzīves aizgājis Jaunstrūžānu pamatskolas sporta skolotājs Uldis Kairišs. Skolēnu mīlulis, elks, autoritāte, sabiedrības dvēselīte, taisnīgs, stiprs, dzīvespriecīgs. Jautājums – kāpēc? – paliks bez atbildes.
Uldis atnāca uz Jaunstrūžānu pamatskolu 1979. gadā, kad mēs, 1969. gadā dzimušie, sākām mācīties ceturtajā klasē. Nebijām no paklausīgākajiem skolēniem, 16 puiši un 5 meitenes mācēja sastrādāt ne vienu vien nedarbu, tāpēc skolas vadība toreiz nolēma, ka šai klasei nepieciešama stingra roka un raksturs, lai tiktu galā ar 21 delveri. Kam gan citam, ja ne Uldim Kairišam, jaunam, enerģiskam, aktīvam sporta skolotājam, uzticēt audzinātāja pienākumus? Uldis bija kolosāls audzinātājs – stingrs, bet taisnīgs. Nevienu bez vajadzības nesabāra, aizstāvēja katru, kuru bija jāaizstāv. Kopīgās klases audzināšanas stundas, pārgājieni, dažādas sportiskas aktivitātes, slēpošana un slidošana ziemā, hokeja treniņi, basketbols, volejbols, tautas bumba, draudzības vakari, Jaungada eglītes, pirmais septembris un mācību gada pēdējā diena….- neviens pasākums nenotika bez mūsu audzinātāja līdzdalības. Savu sirdi un būtību viņš bija atdevis skolai un skolēniem, cenšoties katrā no bērniem ieraudzīt un tālāk virzīt labo, ieaudzinot cilvēciskās pamatvērtības – darba tikumu, atbildību, sirdssiltumu, cieņu pret līdzcilvēkiem.
Šovasar palika 30 gadi, kopš mēs, viņa pirmā audzināmā klase, absolvējām Jaunstrūžānu pamatskolu. Domājām, vajadzētu kaut kad rudens pusē savākties bijušajiem klasesbiedriem un audzinātājam, pakavēties atmiņās, pārcilāt vecās fotogrāfijas… Žēl, ka viss palika tikai labu nodomu līmenī. Nepaspējām…
Pie Ulda uzaugām mēs, pie Ulda auga un mācījās mūsu bērni. Būtībā skolotājs Uldis Kairišs ir izaudzinājis vairākas paaudzes. Tik daudzi skolēni, aizejot savās tālākajās dzīvēs, ir teikuši Skolotājam Uldim paldies, un ne tikai par sportu, bet par to, ka pratis no viņiem izveidot Cilvēkus.
Un vēl skolotājs Uldis bija dejotājs. Mēs vienmēr apbrīnojām viņa eleganci un tiešām vieglo dejas soli, pasākumos, kuros bija Uldis, dāmām nebija laika atpūsties.
Kad mēs iesākām mācīties 5. klasē, mūsu audzinātāju iesauca dienēt toreizējās Padomju Armijas rindās. Mēs bijām mazi bērni, bet mēs gauži raudājām, kad mums to pateica, jo mēs nevarējām saprast, kā tā skolotājs tagad mūs var pamest? Pagāja divi gadi, audzinātājs atgriezās un veiksmīgi mūs novadīja līdz 8. klases izlaidumam. Arī tagad mēs, lai arī jau lieli bērni, raudam, bet ar vēl karstākām asarām, ar vēl dziļāku sāpi dvēselē, jo tagad pārāk labi apzināmies, ka mūsu audzinātājs mūs ir pametis uz visiem laikiem. Šo melno sāpi sajūt ikviens, kurš pazina skolotāju Uldi, ikviens, kam kaut reizi dzīvē ir nācies saskarties ar skolotāja Ulda Kairiša personību.
Lai Tev vieglas dzimtās zemes smiltis, Skolotāj. Paņem līdzi gaišajā Mūžības ceļā mūsu mīlestību, cieņu un pateicību par visu, visu…
1984.gada Jaunstrūžānu pamatskolas absolventu vārdā, -
Leokādija Razgale
Jaunstrūžānu pamatskolas kolektīvs
Strūžānu pagasta pārvalde
Strūžānu KN kolektīvs
0
0
0
