Sulu, Lapu jeb Sējas, Ziedu, Liepu jeb Siena, Rudzu, arī Suņu, Viršu, Veļu, Salnu jeb Sala un Vilku. Kas tie? Tie ir senie latviešu mēnešu nosaukumi. Starp Ziemas un Sērsnu mēnesi ir Sveču mēnesis jeb februāris. Tas ir ne vien gada īsākais mēnesis, bet arī ziemas pēdējais, un tas tik tikko arī pāršķirts kalendārā.
Ne velti tas saukts par Sveču – mēnesis sākas ar Sveču dienu. Sveču dienas cēlonis, tāpat kā daudzām gadskārtu svinībām, ir meklējams dabā. Sveču dienu uzskata par pirmo ziemas un pavasara satikšanās dienu. Pēc tam šie gadalaiki satiksies vēl ik pa laikam, līdz cīņa būs pabeigta un diena būs garāka. Sveču diena ir pats ziemas vidus, un tai senāk bijušas savas dziesmas, rotaļas, paražas, ticējumi un ēdieni. Līdz mūsdienām Sveču dienas tradīcijas maz saglabājušās. No tām, kas vēl zināmas, var minēt laika pareģošanu un sveču liešanu, kas bija viens no svarīgākajiem darbiem, jo ticēja, ka tieši Sveču dienā lietās sveces deg visgaišāk un izlietojas vistaupīgāk.
Šogad sveces lēja arī F. Trasuna muzejā “Kolnasāta”. Savu izdomu, veiklību un māksliniecisko dzirksti, arī kādu mazu neizdošanos savās svecēs ielika Sakstagala J. Klīdzēja pamatskolas 8. klases skolēni. Ne vien meistarīgi nostiprināja sveces dakti, rūpīgi maisīja kūstošo vasku un drupināja krītiņus, lai iegūtu krāsu, bet arī iepazinās ar Sveču dienas ticējumiem un sveču krāsu nozīmi. Kā jebkuru gaišu nodarbi, arī sveci nedrīkstēja liet ar dusmām prātā, jo ticēja, ka šāda dusmu svece degot neganti sprakšķēja un deva maz gaišuma. Tieši tāpēc skolēni jautri čaloja un smēja, kamēr viss vasks tika izkausēts un saliets dažnedažādās formiņās!
Gada īsāko un gaišāko mēnesi muzejā noslēdzām ar Meteņu jeb Aizgavēņa svinībām, kas ir pēdējie ziemas laika svētki. Arī Meteņdienas svinēšanai ir savas tradīcijas, ticējumi, tautasdziesmas un izdarības. Šeit talkā nāca Sakstagala J. Klīdzēja pamatskolas 4. klases skolēni un folkloras kopa “Kolnasāta”. Galvenā svētku būtība visām tautām ir viena: ziemas promdzīšana, zemes modināšana un pavasara sagaidīšana, jo ar Meteņiem sākas jauns Saules gads, kad pavisam noteikti jau jūtama ziemas atkāpšanās. Tas tika darīts skaļi un jautri, ar dejām, dziesmām, rotaļām un maskām. Tieši šīs tradīcijas daļiņas sanākušie skolēni labprāt demonstrēja – kā nu kurš, bet maskojušies visi, leca rotaļās un spēlēs, izskandēja tautas ticējumus, smēja un jautri dzina prom ziemas pēdējās sniegpārslas.
Atliek vien novēlēt – lai gada gaišākais mēnesis nes saulainu pavasari, ziedošu vasaru, ražīgu rudeni un īstu nākamo ziemu!
Ilona Akmentiņa,
F.Trasuna muzeja “Kolnasāta” direktore
Foto: Ilona Akmentiņa, Evita Kubecka
0
0
0
