Braucot uz Igaunijas galvaspilsētu Tallinu, ir vērts izvēlēties nevis parasto ceļu caur Tartu, bet caur Vīlandes (Viljandi) apriņķi, lai apmeklētu Olustveres muižu (Olustvere mõisa) — lai aplūkotu vienu no vislabāk saglabātiem muižu kompleksiem Baltijā, kā arī lai pamācītos no kaimiņvalsts, kā saglabāt un mūsdienīgi izmantot kultūrvēsturisko mantojumu. Daudzviet te var vilkt paralēles ar Lūznavas muižu Rēzeknes novadā – abas muižas ir būvētas apmēram vienā un tajā pašā laikā – 19. gs. beigās — 20. gadsimta sākumā kā vasaras rezidences, līdzīgi ir arhitektūras stili, abas ietver krāšņs senatnīgs parks, pie tam, gan Olustverei gan Lūznavai blakus ir lauksaimniecības skola. Ir tikai būtiska atšķirība – ja Lūznavas tehnikuma (Rēzeknes profesionālās vidusskolas kādreizējās filiāles) ēkas stāv tukšas un neizmantotas, tad Olustveres Lauksaimniecības un viesmīlības servisa tehnikumā dzīvība kūsāt kūsā. Jau no 20. gs. sākuma tā ir bijusi Olustveres lauksaimniecības skolas pārziņā un ir tās neatņemama sastāvdaļa. Lai iepazītos ar Olustveres muižu un tās dzīvi, pagājušajā nedēļā uz Igauniju devāmies kopā ar Rēzeknes novada pašvaldības ārējo sakaru koordinatori Intu Rimšāni.
Olustveres muiža arhīvos pirmo reizi minēta 1424. gadā, galvenā ēka ir būvēta 1900. – 1915. g. pēc jūgendstila parauga kā Pēterburgas muižnieku Ferzenu dzimtas vasaras rezidence. Kompleksu ieskauj angļu stilā veidots labi saglabāts ainavu parks, kura rekonstrukcijas projektu savulaik izstrādājis izcilais Rīgas ainavu arhitekts Georgs Kufalts (1853—1938). Muižas galvenajā ēkā, gluži tāpat kā Lūznavā, atrodas Tūrisma informācijas centrs. Jāatzīmē, ka informācija tūristiem pārsvarā ir igauņu valodā, vismaz parkā izvietotajos informācijas stendos nekur neatradu tulkojumu angļu vai krievu valodā, acīmredzot, saimnieki pārsvarā orientējas uz vietējo tūristu pieplūdumu.
Patīkami pārsteidz muižas galvenā ēka – kungu māja, īpaši pirmā stāva halle ar greznajām koka kāpnēm un parketu. Visā ēkā jūtams silts mājīgums, te nav muzejiska aukstuma un stīvuma, it kā šejienes saimnieki tikai uz brīdi būtu izbraukuši, bet tūdaļ atgriezīsies, lai uzaicinātu viesus uz tēju, ieskanēsies klavieru skaņas (hallē novietots arī instruments), saviesīgas sarunas. Arī tagad te pieejamas skaistas svinību zāles, savukārt otrajā stāvā ierīkots grezns viesnīcas numurs ar fantastisku gultu. Šī numura cena ir 100 eiro, taču tas esot visai pieprasīts, it sevišķi jaunlaulātajiem. Starp citu, jau Ferzenu laikos muiža bijusi moderni iekārtota, ar ūdensvadu un kanalizāciju, elektrisko apgaismojumu, telefonu, tāpēc arī numuriņam komunikācijas – vannas istaba un tualete– iekārtota pagājušā gadsimta sākuma stilā. Muižā izvietotas tā laika antikvārās mēbeles, kas pieder kolekcionāram Leonardam Martinam Venē. Kungu māja tiek iznomāta dažādu svinību, konferenču, semināru rīkošanai, savukārt todien, kad viesojāmies Olustverē, tur bija ieradušās vairākas skolēnu ekskursijas.
No citām būvēm ievērību pelna sarkaniem ķieģeļiem mūrētais kūts pagalms ar pienotavu un vārtiem, spirta brūzis un klēts ceļa malā. Savdabību piešķir aka ar vindu un metāla nojumi. Muižas plašā teritorija norobežota ar akmens mūra sienu aiz kura plešas daudzveidīgu skujkoku un lapu koku parks ar savstarpēji savienotiem dīķiem, gracioziem tiltiņiem, ēnainiem celiņiem. Starp citu, celiņi ir nevis asfaltēti, bet gan klāti ar dabisku melno segumu, līdz ar to ir viegli izbraucami arī ar ratiņkrēsliem.
Atšķirībā no Lūznavas īpašniekiem, mākslas mecenātiem Kerbedziem, Ferzeni laikam gan ir bijuši pragmatiskāk noskaņoti, tālajos senajos laikos muižā ir bijis spēcīgs saimniecisks komplekss, tad tajā darbojusies vilnas apstrāde, pienotava, pēc tā laika moderna un plaša govju kūts, spirta brūzis (uzbūvēts 1864. gadā, viens no galvenajiem muižas ienākuma avotiem), smēde, liels zirgu stallis ar vērienīgu iekšpagalmu, kur tagad notiek dažādi brīvdabas pasākumi. Padomju laikā muižas palīgēkās ir bijuši dzīvokļi, kā arī bijušās padomju saimniecības kantoris, bet tagad par EEZ un Norvēģijas finanšu instrumenta līdzekļiem tās ir kapitāli atjaunotās un tur ierīkotas dažādas darbnīcas: rokdarbu, aušanas, linu apstrādes, keramikas, stiklu pūtēju, metālkalšanas darbnīcas, maizes ceptuve, mākslas galerija. Diemžēl tajā dienā izdevās pabūt tikai vienā no darbnīcām – rokdarbu un aušanas darbnīcā, kur čakli darbojās divas kundzes, darinot dažādus skaistus rokdarbus, kas arī turpat uz vietas nopērkami kā suvenīri. Te ir iespēja jebkuram interesentam, samaksājot nelielu naudiņu, pasniedzēja vadībā apgūt dažādas prasmes, ko īpaši izmantojot seniori.
Kopš 1920.gada, kad Ferzenu īpašumi tika nacionalizēti, muižas kompleksā atrodas lauksaimniecības skola, no 1941.-1943.gadam tur darbojusies pat lauksaimniecības augstskola. Tagad teritoriju apsaimnieko Olustveres lauksaimniecības un viesmīlības servisa tehnikums, kam tagad ir uzcelta jauna, moderna ēka turpat blakus. Tehnikuma direktoru Arnoldu Pastaku izdevās sazvanīt jau pēc atgriešanās no Igaunijas. Viņš laipni pastāstīja, ka tehnikumā profesiju apgūst pavāri, lauku apsaimniekotāji, mehanizatori, viesmīlības servisa speciālisti. izglītības iestādei ir dienas nodaļa, kur jaunieši mācās pēc 9. klases beigšanas, kā arī nepilna laika studijas, kur profesiju apgūst dažāda vecuma ļaudis. Skolai pieder 630 ha lauksaimnieciski apstrādājamās zemes. Muižas kompleksam ir trīs finansējuma avoti – valsts finansējums, kas tiek piešķirts izglītības iestādēm, pašu nopelnītā nauda (ekskursijas, telpu noma, darbnīcas, suvenīru pārdošana), kā arī dažādi projekti, ar kuru izstrādāšanu un vadīšanu nodarbojas vairāki darbinieki.
Apmeklējot Olustveres muižu, radās iespaids, ka šis komplekss ir dzīva un neatņemama vietējās kopienas sastāvdaļa, kurā savu vietu ir atraduši un darbojas dažādu vecumu ļaudis, gan lauksaimniecības tehnikuma audzēkņi, gan seniori, ka tā ir vieta, ar kuru igauņi lepojas un rūpīgi glabā tās krāšņumu un vērtības.
Anna Rancāne
Autores foto
0
0
0
