Rēzeknes novada Kaunatas pagasta z/s “Līdaciņas” īpašnieks Jānis Kuzminskis savā saimniecība nodarbojas ar dažādiem uzņēmējdarbības veidiem – ar kokapstrādi un mēbeļu ražošanu, vasaras sezonā tūristiem piedāvā telšu vietas un aktīvo atpūtu, bet pēdējos gados Jānis ir izveidojis elektrisko ģitāru darbnīcu. Bijušās telefonu centrāles telpās Dubuļu ciemā, netālu no Lielā Liepu kalna, tagad top unikālas elektriskās ģitāras, kā arī vienīgais Latgalē ģitāru muzejs, kas būs vēl viens tūrisma objekts Rāznas Nacionālajā parkā. „Es to parasti pasniedzu kā pievienoto vērtību, ka mana produkcija ražota nacionālajā parkā, ” – smaida Jānis Kuzminskis, atzīstot, ka gan uzņēmējiem, gan vienkārši iedzīvotājiem dzīve nacionālā parka teritorijā uzliek savus noteikumus, tomēr ar labu gribu līdzsvaru starp dabas aizsardzību un uzņēmējdarbību var atrast.
Ar parku jāsadzīvo
Rāznas Nacionālais parks izveidots 2007. gadā, aptverot 59615 ha teritoriju ap Rāznas ezeru, Rēzeknes novada Mākoņkalna, Čornajas, Kaunatas un Lūznavas pagastā, Dagdas novada Andzeļu, Andrupenes un Ezernieku pagastā un Ludzas novada Rundēnu pagastā. Jebkura saimnieciskā darbība nacionālā parka teritorijā ir jāsaskaņo ar Rāznas nacionālā parka individuālajiem aizsardzības un izmantošanas noteikumiem. Kā uzsver Dabas aizsardzības pārvaldes Latgales reģionālās administrācijas direktore Anda Zeize, RNP teritorijā pārsvarā ir uzņēmumi, kas nodarbojas ar dabas tūrismu, lauksaimniecību, derīgo izrakteņu izstrādi.
Jānis Kuzminskis savu uzņēmumu nodibināja 2003. gadā, vēl pirms Rāznas nacionālā parka (RNP) dibināšanas. Pēc 2007. gada, kad izveidoja parku, protams, daudzi noteikumi mainījās, pārsvarā tie skāra mežizstrādi un tūrismu. „Tur kur nav RNP teritorija, tur varēja vienā gabalā vienu kailcirti taisīt 5 ha platībā, bet parkā var tikai 1 ha platībā. Pieņemsim, ja zemniekam ir savs mežiņš un viņš tur grib kaut ko izcirst, viņš var to izdarīt piecas reizes mazākā platībā, nekā kaimiņš, kam mežs nav RNP, līdz ar to viņš dabū piecas reizes mazāku peļņu,” – saka Jānis. Pārtovas ezers, pie kura viņš piedāvā telšu vietas, ir privātais ezers, kuru ierobežojumi neskar, taču tūrisma pakalpojumu sniedzējiem, kuri apsaimnieko publiskos ezerus, ir jāievēro stingrāki ūdens aizsardzības noteikumi motorizētā transporta, motorlaivu un ūdens motociklu izmantošanā, stingrāki noteikumi radās arī būvniecībai. Tagad, ja uzņēmīgi cilvēki grib savu biznesu izveidot Rāznas nacionālā parka teritorijā, viņiem vispirms jāgriežas vietējā pašvaldībā, lai pārbaudītu, kā viņu iecere atbilst teritorijas plānojumam. Pēc tam jāgriežas ar iesniegumu Valsts vides dienestā, kas, savukārt, savu lēmumu saskaņo ar Dabas aizsardzības pārvaldi, kas izvērtē, kā šī uzņēmējdarbība varētu ietekmēt nacionālā parka darbību, ņemot vērā vairākus aspektus, kā piesārņojumu, atkritumus, ūdeņu izmantošanu. Pēc tam tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums. Šī procedūra ir gan finansiāli gan laika ietilpīga, iespējams arī tāpēc gribētāju uzsākt uzņēmējdarbību dabas aizsargājamā teritorijā nemaz tik daudz nav.
„Uzņēmēji laikam gan Rāznas Nacionālo parku ir uzņēmuši kā teritoriju, kur primārais ir dabas tūrisms. Ja cilvēki brauc pie Rāznas ezera, ko tad viņi grib redzēt, ne jau rūpnīcas un dūmeņus. Es atceros tikai divus gadījumus, tā ir sapropeļa ieguve un siltināšanas materiālu ražotāji, tie ir vienīgie lielākie uzņēmēji, kuri ir nākuši pie mums. Rāznas Nacionālais parks ir liels, te režīms nav tik stingrs, kā rezervātos un liegumos, ja runā par uzņēmējdarbību, kā apstrādājošā rūpniecība vai kaut kas tāds, protams, mēs varam runāt par neitrālajām zonām, kas principā ir domātas teritorijas attīstībai un konkrētajām dabas parka zonām, kuras ir jāvērtē, un katrs konkrēts gadījums tiek vērtēts,” – saka Anda Zeize.
Papildus ieguldījumi dabas aizsardzībai
Izveidojot uzņēmumu dabas aizsargājamā teritorijā, ir jārēķinās ar papildus izdevumiem, — atzīst SIA „Latpower” valdes loceklis Aivars Mežals, kura uzņēmums Mākoņkalna pagastā esošajā Ubogovas ezeriņā iegūst sapropeli, dabīgu organiskas izcelsmes mēslojumu ražošanu lauksaimniecības vajadzībām. „Mums bija jāatrod tāda tehnoloģija, kāda līdz šim nekur nav bijusi pielietota, tāpēc rezultātā ieguves process nav saistīts ne ar ezera saduļķošanu, ne ar krasta piesārņošanu, ne ar ūdens izmantošanu tehnoloģiskā procesa laikā. Līdz ar to neeksistē arī notekūdeņu faktors, jo ūdens netiek izmantots nevienā no tehnoloģiskā procesa etapiem. Tas ļāva mums sasniegt situāciju, kad praktiski process nerada ietekmi uz apkārtēto vidi un mēs spējām ievērot Dabas Aizsardzības pārvaldes noteiktās prasības. Protams tas prasīja papildus līdzekļu ieguldījumu, bet, skatoties ilgtermiņā, tas jādara ikvienam uzņēmējam, lai saglabātu mūsu zemi, mežus un ūdeņus,” – saka A. Mežals. Anda Zeize stāsta, ka šī uzņēmuma ideju sākotnēji uztvēruši ar lielām šaubām. „Tas ezers ir tuvu Mākoņkalnam, mēs ilgi domājām, kā šī rūpnīca iegulsies tajā ainavā, jo pa to ceļu, kas ved gar Ubogovas ezeru ir daudz tūristu, bet tūristi, braucot gar ezermalu, nez vai viņi grib redzēt rūpnīcu. Tai jābūt ainaviski piederīgai tai vietā, vai arī nepamanāmai.”
Nacionālajā parkā nokļūst nezinot
Viens no jaunākajiem RNP uzņēmumiem – siltumizolācijas materiālu ražotājs SIA „Thermeko” savu ražotni Mākoņkalna pagastā izveidoja 2010.gadā, realizējot projektu ” Jauna siltumizolācijas materiāla ražošanas bāzes izveide” LIAA programmas „Atbalsts ieguldījumiem mikro, maziem un vidējiem komersantiem īpaši atbalstāmajās teritorijās (ĪAT)” ietvaros. Šī programma sniedz atbalstu projektiem, kuri atrodas teritorijās ar zemu attīstības indeksu. „Mēs meklējām šādu teritoriju, bet, slēdzot līgumu ar ēkas īpašnieku, vēl pat nezinājām, ka tā vieta ir Rāznas Nacionālajā parkā. To mēs uzzinājām, kad aizgājām uz būvvaldi saņemt atļauju ēkas renovācijas darbiem,” – stāsta SIA „Thermeko” valdes loceklis Igors Usiļonoks. Viņu ražotne izvietota PSRS laikā būvētās, pamestās bijušās lopkopības fermas ēkā, kuras renovācijā ieguldīts ap 134 000 latu. Būvvalde izvirzījusi virkni prasību, tanī skaitā arī tādas, kas saistās ar vides aizsardzību, vajadzēja veikt dažādus mērījumus, kas nepieciešami B kategorijas saņemšanai, organizēt atkritumu savākšanas sistēmu.
„Protams, jebkuri nosacījumi ierobežo un uzliek pienākumus, arī papildus finanšu izdevumus, bet mēs to saprotam un apzināmies, ka atrašanās RNP uzliek papildus pienākumus, kā arī papildus kontroli. Nostabilizējot ražotni, reģions iegūs daudz vairāk, nekā vienkārši neskartu dabu ar degradējošo ēku. Jo, nenoliedzami, sakārtota ēka iekļausies kopējā ainavā daudz labāk, nekā pamesta ēka.”
Pašreiz uzņēmums īsteno projektu „Kompleksi risinājumi siltumnīcefekta gāzu emisijas samazināšanai” ar ieguldījumu ap 400 000 EUR, lai samazinātu ietekmi uz vidi – samazinātu CO2 apjomu. Kopējais CO2 izmešu samazinājums gadā būs ap 101 tonnas.
Saimniekot videi draudzīgi
Anda Zeize uzskata, ka nacionālā parka teritorijā galvenais nav aizliegumi vai ierobežojumi, bet tas, ka var un vajag saimniekot dabai draudzīgi. Lieguma zonas, kur nedrīkst būt nekāda saimnieciskā darbība, parkā aizņem tikai 3% no visas teritorijas.
„Uzņēmējdarbība un dabas aizsardzība, tās ir nozares, kas ir vienmēr ja ne pretrunā, tad vienmēr tur ir jāmeklē kompromiss. Mēs to visi zinām, attiecīgi arī jāvērtē tas, ko tas dod sabiedrībai, vai šī plānotā darbība ir vietā, kur ir ļoti unikāli dabas resursi, vērtības, tad šo darbību var pārnest uz citu vietu, tiek izskatītas kaut kādas alternatīvas. Protams, būs vietas, kur kategoriski nedrīkstēs, tās ir lieguma zonas, bet pārējās vietas tiek vērtētas. Ja runā par aizliegumiem, es atceros šo rūpnīcas ierīkošanu sapropeļa atsūknēšanai, mums bija priekšlikums, ka vajadzētu putnu saudzēšanas laikā neļaut sapropeļa izstrādātājiem darboties, lai tāda īpaši aizsargājamā putnu suga, kā lielais dumpis, spētu tur pāroties un perēt, lai nebūtu viņiem traucējumi. Tās lietas ir jāsalāgo.”
Daudzas biznesa nišas RNP teritorijā vēl esot brīvas, piemēram, vēl neviens nav iedomājies audzēt un fasēt ārstniecības augus tējām, kas varētu būt pieprasītas, jo nākušas no tīras un neskartas dabas.
Savukārt Jānis Kuzminskis uzskata, ka Rāznas nacionālais parks ar saviem unikālajiem dabas objektiem dod lielu stimulu arī viņa ģitāru ražotnes attīstībai. „Tas, ka man turpat blakus ir Lielais Liepu kalns, tas ir tāds labs bonuss. Ap šādu lielu tūrisma objektu varētu veidoties mazi uzņēmumi, kas varētu piedāvāt dažādus tūrisma produktus. Nez vai kāds vienas ģitāras dēļ brauks kaut kur uz pasaules malu, mežā, bet ja ir kāds liels, pieprasīts objekts blakus, tā ir iespēja, ka pie tevis biežāk atbrauks.”
Anna Rancāne
Foto: Anna Rancāne un Terēzija Kruste
Raksts saīsinātā veidā publicēts “Diena”, 27.02.2015, rubrikā “Vides Diena”
0
0
0
