Aplūkojot meža nozares potenciālu un Latvijas ekonomisko neatkarību, 8. oktobrī notikušajā ekspertu diskusijā Rēzeknē, Rēzeknes Augstskolā, tās dalībnieki bija vienisprātis, ka, neraugoties uz meža nozares augsto attīstības līmeni un tās pašreizējo milzīgo ieguldījumu Latvijas ekonomikā, tās potenciāls vēl ne tuvu nav izsmelts un, gudri saimniekojot, nozares vērtība var tikt būtiski palielināta.
Ekspertu diskusijā piedalījās biedrības „Zaļās mājas” valdes loceklis Kristaps Ceplis, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors Kristaps Klauss, Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks, AS „Latvijas valsts meži” struktūrvienības “Sēklas un stādi” direktors Guntis Grandāns, saimniecības “Vanagi” īpašnieks Artis Vaivods un Rēzeknes Augstskolas rektora vietnieks sadarbības un attīstības jautājumos Dr.paed., docents Gunārs Strods. Runātāji apsprieda tādus tematus kā meža nozares nākotnes potenciāls, nozares nozīme Latvijas reģionos un to attīstībā, noieta tirgi, attīstības iespējas u.c. Kā viens no galvenajiem secinājumiem izskanēja vairāku ekspertu norāde, ka Latvija ir viena no meža lielvalstīm un nav svarīgi, cik liela ir mūsu zeme, bet – cik efektīvi to protam apsaimniekot.
„Latvija ir mežiem bagāta zeme – mežs ir viens no mūsu galvenajiem resursiem, un meža produkcija ir starp redzamākajiem eksporta produktiem. Latvijai mežs ir tas pats, kas citām valstīm zelts, nafta, dārgakmeņi, akmeņogles u.c. derīgie izrakteņi, un meža potenciāls ļauj mums gūt līdzvērtīgu labumu. Nozarei ir, kur augt, bet jau tagad Latvijas galvenā dabas resursa izmantošanā esam sasnieguši ļoti augstu līmeni. Turklāt vairāk nekā 40 000 cilvēku mežs dod darbu, kā arī tam ir īpaša loma reģionālajā attīstībā, jo vairāk nekā 80% nozarē nodarbināto strādā reģionos,” norāda biedrības „Zaļas mājas” valdes loceklis Kristaps Ceplis.
Līdzīgās domās ir Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks, papildinot sacīto ar norādi, ka mežsaimniecība ir jāuztver kā uzņēmējdarbība un tāpat kā jebkurā biznesa jomā tajā ir jāprot strādāt – veikt ieguldījumus, lai nākotnē augtu šī biznesa vērtība. A. Muižnieks uzsvēra: „Mūsdienās konkurence par zemes resursiem arvien vairāk pieaug, un zemju īpašniekiem ir jāsaprot, kā iegūt lielāku vērtību no tā, ko viņi izaudzē. Turklāt, lai attīstītu efektīvu mežsaimniecību, ir pieejamas arī finansiālas atbalsta iespējas no ES fondiem vairāku miljonu apmērā.”
Ņemot vērā, ka meža audzēšanas cikls ir diezgan ilgs, ļoti būtiski ir iestādīt ne tikai kvalitatīvus, bet arī ģenētiski labus stādus, kuri nākotnē veidos augstvērtīgu mežu. Kā norāda AS „Latvijas valsts meži” struktūrvienības “Sēklas un stādi” direktors Guntis Grandāns, „mežu nozares kvalitātes „trīs vaļi” ir sēklu ražošanas bāzes, labi attīstītas kokaudzētavas un zinātniskie pētījumi. Vistālāk kvalitatīvu stādu selekcijā esam tikuši ar priedi, bērzu un ātraudzīgo apsi. Savukārt egle, vismaz Latvijas austrumos, jau pati par sevi ir ģenētiski izcili kvalitatīva. Meža zinātnieki apliecina, ka tie priežu stādi, kurus stādām tagad, izaugs vidēji par 20 – 30 gadiem ātrāk nekā iepriekšējā paaudze, bet apse un bērzs – vismaz 20 gadus ātrāk. Pērn realizācijas apjoms bija 45,9 miljoni stādu, no kuriem aptuveni 35,6 miljoni stādu tika iestādīti Latvijas mežos, bet aptuveni 10 miljonus stādu eksportēja uz ārvalstīm”.
Tam piekrīt saimniecības “Vanagi” īpašnieks Artis Vaivods, kurš rāda piemēru tam, kā, pareizi un efektīvi kopjot mežu, ir iespējams iegūt augstvērtīgu koksni paša kopēja mūža laikā. A. Vaivods norāda: „Ja cilvēka mūžs ir aptuveni 70 gadu un arī mežs aug tikpat ilgi, tad, protams, var rasties tikai loģisks jautājums, kāpēc lai cilvēks nodarbotos ar mežsaimniecību? Taču, gudri saimniekojot – stādot labu stādmateriālu, savlaicīgi un pareizi kopjot jaunaudzes, ikviens meža īpašnieks var arī pats gūt materiālu labumu no paša stādītā meža. Es stingri pieturos pie viedokļa, ka ikviens zemes stūrītis ir jāapsaimnieko un daudzas formāli lauksaimniecības zemes, kuras nevar tikt efektīvi apsētas, izdevīgāk ir nevis atstāt novārtā un aizaudzēt ar krūmiem, bet apmežot. Mežs dod cilvēkam daudz vairāk nekā tukša un nekopta pļava.”
Tiesa, neskatoties uz iespējām, ko Latvijas ekonomikai sniedz meža nozare, bieži nākas cīnīties ar sabiedrībā valdošajiem stereotipiem un aizspriedumiem par meža apsaimniekošanas praksi.
„Sabiedrībā nereti pastāv maldīgs viedoklis, ka mēs eksportējam tikai apaļkokus un uz ārzemēm lēti pārdodam Latvijas ”zaļo zeltu”, bet patiesība ir tāda, ka nepārstrādāts lietaskoks no Latvijas faktiski netiek izvests un vietējo ražotāju starpā par šo resursu valda sīva konkurence. Latvijas ražotāji ne tikai nepieļauj vietējo baļķu pārdošanu ārpus Latvijas, bet paši ļoti aktīvi tos iepērk Lietuvā, Zviedrijā, Norvēģijā un Baltkrievijā, lai Latvijā šiem baļķiem piešķirtu papildu vērtību un pēc tam jau kā dēļus, mēbeles, koka konstrukcijas šo koksni atkal pārdotu ārvalstīs, audzējot kopējo nozares vērtību un valsts labklājību. Mūsu ražotāji pakāpeniski audzē arī koksnes pārpalikumu – papīrmalkas – pārstrādes jaudas, aizvien vairāk ražojot kokskaidu plātnes, granulas un citus produktus, tomēr pagaidām visu papīrmalkas apjomu uz vietas nespējam pārstrādāt, tāpēc šis sortiments joprojām tiek eksportēts, ko mēs labi varam redzēt ostās.
Kokrūpniecības izaugsmi ļoti labi raksturo fakts, ka laika posmā no 2000. līdz 2015. gadam koksnes produkcijas eksporta vērtība ar faktiski vienādiem ciršanas apjomiem ir pieaugusi trīs reizes, un šī tendence joprojām turpinās, uzsver LKF izpilddirektors Kristaps Klauss.
Diskusijas „Mežs – ceļa sākums labklājīgai ekonomikai” mērķis bija dalīties līdzšinējā pieredzē un meklēt efektīvākos ceļus ilgtspējīgas meža nozares un līdz ar to arī Latvijas ekonomikas attīstībai.
Papildu informācija:
Ieva Kārkliņa
„P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības”
Tel.: 26994767
E-pasts: i.karklina@prae.lv
0
0
0
