Esmu dzimusi pilsētniece un ar lauku dzīvi nekad nebiju saskārusies, ja nu vienīgi dzīvojot pilsētas nomalē, kur vecākiem bija savs dārziņš, pāris vistu un sivēns aizgaldā. Pie zirgiem nokļuvu 11 gadu vecumā. Kādā pēcpusdienā pēc skolas klasesbiedrene piedāvāja, vai negribu iestāties hipoloģijas pulciņā, tur varot iemācīties jāt ar zirgu. Jā! Nevilcinājos ne mirkli, kāpu autobusā un braucu uz stalli. Toreiz Voronovā bija liela zirgaudzētava „Sovetskaja Latvija”. Hipoloģijas pulciņu vadīja Ligita Harčevska. Bija divi zirgi, uz kuriem mēs, bērnu grupa, apguvām pirmās iemaņas jāšanā – Sīga un Prīma. Ja skatījāties filmu „Cilvēka bērns”, tad zirgs, uz kura jāja Boņuks, bija šī pati Prīma! Atceros, ka mums katram bija arī iedalīti stallī zirgi, kurus mēs varējām tīrīt un apčubināt. Man bija iedalīta maza melna traķēnes škirnes ķēve Izahora. Protams, ka čubināt un tīrīt kādu brīdi likās par maz un mēs ar draudzeni ķēvi saseglojām, un neviena nemanīti izvedām laukā, lai pavizinātos. Draudzene turēja, es rāpos virsū un lepni soļoju uz savas Izahoras. Nepagāja ne desmit minūtes, kad mūs pamanīja, dabūjām rājienu un ievedām ķēvi iekšā. Vēlāk tikai uzzināju, ka Izahora nekad nav bijusi jāta. Šo mūsu varoņdarbu pamanīja lielās jātnieces, nākošajā dienā sasegloja Izahoru un sēdās virsū, bet mazā melnā ķēvīte parādīja kārtīgu rodeo un tā arī palika neiejāta. Iespējams, Izahora atšķīra, kurš pie viņas gāja ar maizes kukuli un apčubināja katras brīvdienas.
Hipoloģijas pulciņa pastāvēšana nebija ilga – nāca pārmaiņu laiks, Latvija atbrīvojās no Padomju savienības. Zirgi tika izpārdoti, inventārs izzagts, lielais jaunais stallis, ko cēla netālu no vecajiem un kur bija palikuši tikai nepabeigti iekšdarbi, tika sadauzīts pa ķieģeliem un pārvērtās gruvešu čupā. No visa hipoloģijas pulciņa bija palikušas tikai trīs meitenes. Ligitas uzraudzībā mēs kādu laiku jājām bez segliem. Karstās vasaras dienās pat bija diezgan ērti, jo burtiski pielipām pie sasvīduša zirga.
Nomainījās staļļa īpašnieks, par zirgkopēju Voronovā sāka strādāt Diāna Safronova. Bija palikuši apmēram 20 zirgi – kumeļmātes un neiejāti jaunzirgi. Stallī jājām tikai trīs meitenes. Kādreiz arī kāds cits piebiedrojās, bet ilglaicīgi tur nepalika. Tā kā nebija nekādas citas izvēles, nācās ņemt un apmācīt jaunzirgus. Man tad bija 13 gadi.
Gāja gadi, vasaras stallī paskrēja nemanot… No Voronovas nopirku savu pirmo zirgu Spriganu. 1999. gadā stallis beidza pastāvēt. Atsaucot atmiņā visus šos jaunības gadus, jāizsaka vislielākā pateicība Ligitai un Diānai. Paldies Jums par dotajām iespējām jāt un būt kopā ar zirgiem, par ieguldīto laiku, darbu un zināšanām.
Mani visu laiku tirdīja doma, ka gribu pati savu lauku māju, kur turēt zirgus. Tik ļoti gribēju, ka radās iespēja īstenot šo sapni. Apmetos Rēzeknes tuvumā Griškānu pagastā. Laika gaitā zirgu ganāmpulks pieauga līdz padsmit zirgiem. Ar zirgiem strādāju pati, tos apmācu un iespēju robežās cenšos piedalīties konkūra sacensībās. Audzēju Latvijas sporta tipa šķirnes zirgus. Vairākus gadus saimniecībā tika izmantots angļu tīrasiņu šķirnes ērzelis Eksperts. Pašlaik divas viņa meitas ir atstātas vaislas ķēvju sastāvā.
Saimniecībā ir izveidots jāšanas laukums ar smilts segumu. Šķēršļu statīvu vietā izmantoju riepas un bērzu kārtis. Tas bija tik neērti, grūtības uzlikt nepieciešamo augstumu, kad krīt kārts, krīt arī visa riepu piramīda. Tāpēc meklēju iespēju tikt pie kvalitatīva šķēršļu komplekta. Un iespēja radās! 2018. gada vasarā startēju nodibinājuma „Lauku ekonomikas attīstībai Rēzeknes novadā” (LEARN) izsludinātajā konkursā „Atbalsts uzņēmumu radīšanai un attīstībai Rēzeknes novadā”. Projekts ar Nr.10-GR07/2018 „ Plastmasas šķēršļu Safety-System komplekta „Advanced” iegāde” tika atbalstīts un veiksmīgi realizēts novembrī. Arī piemājas saimniecību, kas neoficiāli pastāvēja no 2003. gada, reģistrēju uzņēmu reģistrā ar nosaukumu SIA”Hevo”.
Pašlaik nodarbojos ne tikai ar zirgaudzēšanu un ganāmpulka izkopšanu, cenšos atbalstīt arī jātnieku sportu. Piedāvāju jāšanas nodarbības ne tikai saimniecības teritorijā, bet arī izbraukuma vizināšanu. Vasarā gaidu ciemos jaunzirgus uz iestrādi. Loloju sapni par konkūra sacensību rīkošanu tepat Rēzeknes novadā. Pēc semināra apmeklējuma par sociālo uzņēmējdarbību, radās doma, ka uzņēmums varētu darboties arī šajā jomā.
Izsaku pateicību nodibinājumam LEARN par piešķirto finansējumu un īpašu paldies LEARN izpilddirektorei Dainai Bulterei par atbalstu un konsultācijām projekta pieteikuma sagatavošanā!
Rasma Bumbiere, projekta vadītāja
0
0
0
