Iestājoties karstajam laikam, cilvēki arvien biežāk izvēlas atpūsties dabā un jo īpaši ezeru un upju tuvumā, taču reizēm starp atpūtniekiem uz zemes īpašniekiem rodas domstarpības – vieni grib atpūsties ūdeņu krastos, tikmēr otri aizstāv savu teritoriju un nevēlas svešiniekus laist ūdens tuvumā esošajā tauvas joslā. Kuram taisnība?
Atbild Rēzeknes novada pašvaldības Attīstības plānošanas nodaļas teritorijas plānotāja Brigita Arbidāne:
Tauvas josla Latvijā ir noteikta Zvejniecības likumā kā sauszemes josla gar ūdeņu krastu, kas paredzēta ar zveju vai kuģošanu saistītām darbībām, kā arī kājāmgājējiem. Tātad tauvas joslu var izmantot, lai pastaigātos gar ūdeņu krastiem, sauļotos, peldētos, zvejotu vai izkāptu krastā, braucot pa ūdeņiem ar laivu vai kuģīti. Pie zvejas pieder gan amatierzveja – makšķerēšana un zemūdens medības, ko veic atpūtas vai sporta nolūkā, gan pašpatēriņa zveja, komerciālā zveja un rūpnieciskā zveja. Tiesības, ko garantē tauvas josla, aprakstītas Zvejniecības likuma 9. pantā.
Tauvas josla nav jānosaka vienīgi tad, ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem piegulošā sauszemes daļa pieder vienam īpašniekam, un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij. Praksē tauvas joslas nav tikai ezeriņiem, kas pilnībā atrodas uz viena īpašnieka zemes. Tiklīdz zemei gar ūdeņiem ir vismaz divi īpašnieki vai arī daļa zemes ir valsts vai pašvaldības valdījumā, spēkā stājas likuma norma par tauvas joslu.
Dabiskās tauvas joslas (tas ir, gar dabisko ūdeņu krastiem) platums ir: gar privāto ūdeņu krastiem – 4 metri; gar pārējo ūdeņu krastiem – 10 metri; gar jūras piekrasti – 20 metri. Tauvas joslas platumu skaita: gar upju un ezeru lēzeniem krastiem – no normālās ūdenslīnijas; gar upju un ezeru kraujiem krastiem – no krasta nogāžu augšmalas. Tad tauvas joslas platumā ietilpst arī zeme no ūdenslīmeņa līdz krasta nogāzei un pati nogāze. Gar mākslīgi izbūvētiem kanāliem, hidrotehniskām būvēm un citām būvēm ūdens tauvas joslu nosaka attiecīgās būves plānā.
Gar jūras piekrasti tauvas joslu norobežo ar speciālām zīmēm, bet gar upēm un ezeriem tādas nav nepieciešamas. Jebkurā gadījumā zemes robežu plānā tauvas josla īpašniekam ir lietošanas tiesību ierobežojums par labu pārējiem sabiedrības locekļiem. Zemes īpašnieks nedrīkst šajās robežās traucēt gājēju pārvietošanos, kā arī uzlikt žogu vai citus šķēršļus.
Zvejniecības likuma 9. pantā noteikts, ka tauvas joslas bezmaksas lietošana bez iepriekšējas saskaņošanas ar zemes īpašnieku paredzēta kājāmgājējiem, zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai un izpētei, robežapsardzībai, kā arī vides aizsardzības, ugunsdrošības un glābšanas pasākumu veikšanai. Pēc saskaņošanas ar zemes īpašnieku, tauvas joslā ir atļauta laivu un kuģu piestāšana, to izkraušana un pagaidu uzglabāšana, laivu un kuģu pārziemošana, būve un remonts; zvejnieku apmetņu ierīkošana, atpūta, zvejas rīku žāvēšana un citas ar zveju saistītas darbības; ūdenstūristu apmetņu ierīkošana. Šīs darbības drīkst veikt, ievērojot vides aizsardzības normas, bet pie valsts robežas ūdenstilpēm – arī valsts robežas režīma prasības.
Peldēties un braukt ar laivu drīkst arī tad, ja upe vai ezers nav publisko ezeru sarakstā (izņemot ezerus, kas atrodas uz viena privātīpašnieka zemes). Tekošs ūdens nevar piederēt privātīpašniekam. Ja privātīpašniekam pieder upes posms, tas nozīmē, ka viņam ir īpašuma tiesības uz gultni un tiesības uz pašu upi, piemēram, izmantot tās ūdens spēku. Peldēties vai braukt ar laivu atļauts arī pa privātu upes posmu, bet bez saskaņošanas ar īpašnieku nedrīkst vilkt laivu krastā vai ierīkot apmetni. Tauvas joslā atļautās būves galvenokārt ir gājēju laipas, laivu piestātnes, bet jebkura būvniecība ir rakstveidā jāsaskaņo ar Rēzeknes novada Būvvaldi. Turklāt, ja būvniecība plānota Rāznas Nacionālā parka teritorijā, tad tā jāskaņo arī ar Rāznas Nacionālā parka administrāciju.
Vēršam Rēzeknes novada iedzīvotāju uzmanību uz to, ka tauvas josla nodrošina viņu tiesības lietot ūdeņus atpūtai un brīvi pārvietoties gar to krastiem. Rēzeknes novadā publiskie ūdeņi ir Rēzeknes upe un 16 ezeri (Rāznas, Lubāna, Černostes, Dziļūta, Feimaņu, Idzipoles, Kaunatas, Meirānu, Pušas, Rušona, Salāja, Tiskādu, Viraudas, Vertukšņas, Zosnas, Žogotu-Ismeru), kuru 10 m platajā tauvas joslā iedzīvotāji drīkst brīvi pastaigāties, sauļoties, peldēties un ezeram piegulošo zemju īpašnieki nav tiesīgi atpūtniekiem to aizliegt vai nožogot piekļuvi ezera tauvas joslai. Ja zemes īpašnieks pārkāpj likumu un neļauj izmantot tauvas joslu, var griezties ar iesniegumu vietējai pašvaldībai, prasot nodrošināt likumā noteiktās tiesības. Uzsveram, ka atpūtniekiem, lietojot tauvas joslu ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi – uzvesties klusi, nelietot skaļus mūzikas ierakstus, savākt savus atkritumus un sakopt aiz sevis piekrastes teritoriju.
0
0
0
